Vakar apvienojumā ar citām lietām iebraucām apraudzīt kolēģes vīra māti - 92 gadi, bet tāda vitalitāte un prāta dzirkstīgums, ka spēj tik tvert spirgta gaisa malkus. Iesmējām, ka ģimenes centrālā drāma ir mūžam kaut kur aizmirstais spieķītis, kad sirmā kundze pārnāk no ciema veikala.
Atgriezos mājās gluži vai apreibusi no apbrīna un jūsmas... Un aizdomājos, nez kas ir tas, kas veido šos laika nogriežņus, kuros tāds gandrīz simtgadnieks ir gan sadzīvē, gan domās varošāks un dzīvelīgāks, par sarūgušu "tikko pensionāru", kura vienīgā izklaide ir pasaules gānīšana. Jo pieņemu, ka dzīves apstākļi abos gadījumos visnotaļ līdzīgi. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}