vilibaldis domā -
|
|||||||||||
| ||||
| atgriežoties pie zimbabve tēmas tā jau kaut kā arī ir. patiesībā dzīve ir iemācījusi pat nemēģināt meklēt palīdzīgu roku, jo manas likstas ir tikai manas likstas un pašai vien jātiek galā. ok, reizēm es atļaujos pažēloties un pēc tam allaž saprotu, ka nevajadzēja. Cilvēks vienmēr ir viens! un tā patiesi ir liela laime, ja izdodas piedzimt Ģimenē ar pleca sajūtu, varētu pat teikt tā ir vislielākā dāvana. No otras puses - vairs nav vilšanos, kā ir tā ir labi, dzīvo tik nost. | ||||
comments: ir doma     |
| ||||||
| Nu, globāli jau tā ir, piedzimsti un nomirsti viens, bet es tomēr domāju, ka starpposmos ir jauki paieties ar citiem kopā un uz maiņām pabalstīties uz pleca/piedāvāt savu, pat ja līdz galam nekad nevienu nesapratīsi. Varbūt jaunības ideālisms:) | ||||||
| (Reply to this) (Thread) |
| ||||||
| eh, kas teica ka negribas :)) bet es ļoti labi arī saprotu tās supersievietes, kurām nekas cits neatliek kā iet un darīt. ...un vēl jau tās bailes tapt ievainotam, ja izrādās atbalsta plecs bijis pārāk trausls... | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
vilibaldis domā -
|
|||||||||||
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}