| ||||
| Jau otro dienu jūtos gluži aplaimots. Un pamatā tam it kā pavisam parasts notikums un tomēr tas liek aizdomāties cik tālu esmu dadzīvojies savā viedoklī par apkārtējiem, jo kā vislielāko brīnumu uztveru to, ka ir starp mums vēl ļautiņi uz kuru doto vārdu var paļauties par visiem simts un vairāk procentiem! Eh, kā tas priecē! Bet notikums šāds - dažu sadzīvisku iemeslu vadīts sataisījos nomainīt veco molbertu pret krietni lielāku, atradās arī galdnieks, kas aši šo darbiņu veica, tikai viena nelaime dzīvo viņš citā pasaules malā turklāt pēkšņi taisās izceļot... sakreņķējos jau ne pa jokam, domās atvadījos no jaukās mēbelītes un naudiņas... Un tad tā pavisam negaidīt, agrā rītā, pirms skrējiena uz lidmašīnu, ierodas mans galdnieks, triecies šito gaisa gabalu, lai būtu izpildījis apsolīto. Vispār jau tas ir tikai cilvēcīgi pareizi un tā tam būtu jābūt, bet tik reti gadās, ka cilvēks pretēji savām ērtībām... Jeb varbūt tas tikai man tā liekas? | ||||
comments: ir doma     |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}