Vakar biju pilsētā, sapūlējos, aizgāju līdz zooveikalam iepirkt pareizo putnu pārtiku. Šodien izkabināju blakus pašmeistarotajām auzu/tauku bumbām. Atlidoja zilzīlītes pagaršoja vienu, pagaršoja otru un saķildojās kura pirmā izēdīs auzu putru. Vot tev nepateicība pasaules alga, kaut gan līdz pavasarim gan jau izēdīs arī veikala bumbuli, kur ta liksies. Vēl mums ir smieklīgs strazds, skopulis sez uz drupačam un sargā. Zvirbuļi šamējo kaitina, vilina prom un čiepj graudiņus. Palicis bez ēdmaņas nāk želoties, skatas ar savu spozo ačteli logā un prasa vēl.
Un vēl ne par putniem, nesaprotu aiz kam man tāda karma. Ir cilvēki kuriem neviens pat neuzdrošinas prasīt pakalpojumu tāpat vien, bez maksas. Turpretim no manis nezkāpec visi visu grib tikai un vienīgi par gaišu smaidu un pliku paldiesiņu. Lai cik es būtu mīļa un atsaucīga reizumis tas aizvaino. Un te nav runa par draugiem... Tā arī sēžu ar pliku pakaļu uz auksta mūrīša un graužu sakaltušu baranku. |