Vakar, otro dienu mocīdamies ar paģirām, kurām šajā dienā vairs nebija izredžu tikt izdziedētām, nolēmu atmest smēķēšanu. Šis lēmums balstījās nevis vēlmē ietaupīt finanšu līdzekļus, tam pamatā bija tas, ka jau vairākus mēnešus paģiru laikā līdzās fiziskām ciešanām mani moka depresīvas domas. Šai nepatīkamajai alkohola lietošanas blaknei turklāt ir tendence ar laiku pastiprināties.
Šodien man ir parādījusies arī pēcpaģiru depresija.
Brauciens uz Cēsīm tai nenāks par labu, es no rīta domāju. Ķermenī noris dīvaini procesi, kas laikam ir nikotīna trūkuma izraisīta metastāze.
Iedams uz pilsētas pusi, tomēr aizsmēķēju pēdējo cigareti, kas atradās manā rīcībā, taču manā portfelī katram gadījumam atradās glābšanas lūka - tinamo cigarešu aprīkojuma komplekts. Taču no cigaretes neizjutu baudu, pat pretēji - dūms likās pretīgs, pusizsmēķētu es to izmetu notekūdeņu renē.
Automašīnā bijām pieci cilvēki - šoferis,
izkaltusi, pusmarasmātiska pseidoromantiķe,
divas neglītas meitenes
un es.
Tā mēs trijatā sēdējām aizmugurējā sēdekli. Es atvēru grāmatu un lasīju. Velbeka "Elementārdaļiņas". Biju ticis līdz orģiju aprakstam kādā kūrortā. Cerēju, ka neglītene, kas sēdēja man blakus, neskatījās pāri plecam grāmatā.
Tikko ieradušies, piereģistrējāmies, un es ātri pametu šo kompāniju. Bija vēl stunda laika līdz sākumam. Es klaiņoju pa pilsētu, apgāju vairākus apļus, pa Raiņa ielu, Rīgas, tad Ūdens, Kaļķu vai Vaļņu, Zvirbuļu. Pirms Vācu karavīru kapiem, kuros gribēju iegriezties, manas drūmās pārdomas par cilvēka nožēlojamo vietu nežēlīgajā, rūpīgi pārdomātajā izplatījumā pēkšņi pārtrūka.
Man pretī nāca meitene, ar kuru jau dažus gadus esmu pazīstams virtuāli iekš draugiem.lv. Šķiet mūsu dažuvēstuļusarakste iesākās tāpēc, ka viņa spēlē vijoli, un man gribējās šo to par šo procesu uzzināt. Sakritība, bet viņa nāca ar vijoles futlāri rokās. Mēs sasveicinājāmies, bet inerces vadīti pagājām garām viens otram. Es apgāju vēl vienu loku un atgriezos dažas minūtes pirms sākuma.
Apsēdos ārpus pusaplī salikto krēslu rindām. Uzmācīgā tante mani centās pārlikt pie pārējiem. Cenzdamies pievērst sev pēc iespējas mazāk uzmanības, es biju panācis pretējo. Visi paskatījās uz manu pusi.
Es biju īgns, visu pasākuma laiku īgns. Pārāk īgns. Viss šajā rituālā man likās tizls. Es biju patiesām īgns. Kā onkulis no American Splendor komiksiem.
MZ daudz runāja par vajadzību un pienākumu kopt savu dzimto valodu un pievērst tai milzīgu uzmanību, bet otra runīgā tante, kas MZ runājot, bija smaidot mājusi ar galvu, izrādot absolūtu piekrišanu viņas teiktajam, ģenitīvā nepareizi nosauca manu uzvārdu.
Vēlāk MZ nepareizi nosauca manu uzvārdu arī nominatīvā.
Celdamies kājās, cauri šķidrajiem aplausiem es centos viņu pārlabot.
Es domāju, ka šādas tumsonības un neuzmanības satopamas tikai manā neaptēstajā pilsētā, bet tagad esmu zaudējis ticību arī pilsētai, kurā, šķiet, ir vairāk muzeju rakstniekiem, nekā visā Latgalē kopā un no kuras it kā nāk pirmā latviešu inteliģence.
Pēc tam kafejnīcā meitenes no blakus galdiņa skatījās uz mūsu neveiklo kompāniju kā uz mežoņu baru no dziļiem laukiem.
Pasūtīju makaronus ar gaļu un tomātu mērci. Es sēdēju pie loga un jutu, ka viena no tām meitenēm uz mani skatās tā, it kā es tūlīt gatavotos noslaucīt taukaino muti aizkaros.
Atpakaļceļā es sēdēju abām neglītenēm pa vidu un lasīju. Mazākā, ģērbusies baltos zābakos, baltos džinsos, baltā topiņā („man nepatīk melns un brūns, tās ir depresīvas krāsas”) sēdēja man pa labi.
Varbūt viņa ieskatījās grāmatā un izlasīja pa kādai pornogrāfiskai detaļai. Es nezinu. Bet viņa pēkšņi man ko jautāja, es iesākumā nesaklausīju un pārprasīja.
„Vai es drīk stu pa gu lēt tev uz ple ca?” viņa pa zilbei atkārtoja savu jautājumu.
Es nespēju atteikt, turklāt mans drūmais garīgais bija pasācis nedaudz izklīst
