pagrimuma pieraksti

beidzot redzēju "Latviešu Mīlestību". Biju dzirdējis tikai pozitīvas atsauksmes un izrāde, jāatzīst, tām atbilst.
Tomēr beži vien tajās vietās, kur kāds latvietis tika apņirgts, man smiekli vis nenāca. Piemēram, Ralfa stāsts par dīvānu un grāmatu sekciju, par tādām lietām esmu izņirdzies līdz apnikumam jau sen, jāsaka - līdz pat asarām, starp citu, tāda pati sekcija ir arī manai vecmāmiņai, joprojām tiek lietota grāmatu glabāšanai.
Visvairak mani biedēja aina par LV jaunajiem literātiem uz jumta, jā, sākumā bija rēcīgi, tjipa, "MĒS NEKAD NEBŪSIM TĀDI KĀ JŪS", tomēr, kad puisis ādas jakā sāka lasīt Arta Ostupa dzejoļus un visa zāle rēca kā traka, es samulsu.
Pēdējā aina Dziesmu svētkos, tjipa, tas humoriņš par slikto ēdināšanu un gulēšanu skolu sporta zālēs, manupāt, vairāk iederas Nacionālajā teātrī nevis JR, kaut kas uz Žurkas Kornēlijas vai Berga Bazāra pusi. Un Pūt Vējiņi - vairāk triks ar sentimentālu novirzi - sak, lai vecākā paaudze apraudas, jaunākā - parēc.
Brīžiem man nebija skaidra ainu nepieciešamība - te kaut kas, kas pretendē uz traģiku vai traģikomiku, bet pēkšņi aina ziemā jūras malā - tikai tāds sīks prikoliņš par beigto kaķi.
Kāda sīka neprecizitāte vai nekonsekvence ar nodomu: nav tāda autobusa Atašiene - Krustpils, nav tādas autobusa pieturas Krustpils, ir tikai dzelzceļa stacija ar tādu nosaukumu.