pagrimuma pieraksti

Thu, 03 May 2007 15:50:04 GMT

Nesaprotu, ko tur uztrakties par to zaudējumu Itālijai.
Es tikai aizvakar uzzināju, ka čempionāts ir sācies. Vienīgais moments, ko redzēju, nejauši piegājis pie televizora brīdī, kad tika pārslēgti kanāli, bija izšķirošais itāļu metiens pa vārtiem, kas tad arī nozīmēja lv izlases apkaunojošo sakāvi, par kuru tomer nevajadzētu kaunēties.

Thu, 03 May 2007 15:41:51 GMT

Neprāts! Šodien izrādījās, ka kāmis, kuru pagājušajā nedēļā nopirkām pēc iepriekšējā nāves (par to vēlāk), un kuru nosaucām par Pjēru par godu Francijas pavasarim, patiesībā ir Pjēra. Šis fakts mums tapa zināms pēc tam, kad būrītī pēkšņi atradām nevis vienu, bet veselus deviņus mazus dzīvnieciņus. Tā laikam ir tāda akcija - pārsteigums zooveikalos: ņem deviņus, maksā par vienu!
Tagad rodas jautājums: kur šo zoodārzu likt?

Thu, 19 Apr 2007 12:08:09 GMT

visneķītrākās un perversākās radības ir pirmspubertātes vecuma bērni. Tādu visatļautību un izvirtību neatrast pat netīrākajā no staigulēm, kas pulcējas šosejas Rīga - Daugavpils ceļmalās.

Wed, 11 Apr 2007 13:14:45 GMT

vienu dienu tu dzer vīnu pie viena galda ar Helēnu Demakovu, otrajā ar padomju traktoriņu ienesies šķūnīša sānā.

Mon, 26 Mar 2007 14:30:48 GMT

Vakar, otro dienu mocīdamies ar paģirām, kurām šajā dienā vairs nebija izredžu tikt izdziedētām, nolēmu atmest smēķēšanu. Šis lēmums balstījās nevis vēlmē ietaupīt finanšu līdzekļus, tam pamatā bija tas, ka jau vairākus mēnešus paģiru laikā līdzās fiziskām ciešanām mani moka depresīvas domas. Šai nepatīkamajai alkohola lietošanas blaknei turklāt ir tendence ar laiku pastiprināties.

Šodien man ir parādījusies arī pēcpaģiru depresija.
Brauciens uz Cēsīm tai nenāks par labu, es no rīta domāju. Ķermenī noris dīvaini procesi, kas laikam ir nikotīna trūkuma izraisīta metastāze.

Iedams uz pilsētas pusi, tomēr aizsmēķēju pēdējo cigareti, kas atradās manā rīcībā, taču manā portfelī katram gadījumam atradās glābšanas lūka - tinamo cigarešu aprīkojuma komplekts. Taču no cigaretes neizjutu baudu, pat pretēji - dūms likās pretīgs, pusizsmēķētu es to izmetu notekūdeņu renē.

Automašīnā bijām pieci cilvēki - šoferis,
izkaltusi, pusmarasmātiska pseidoromantiķe,
divas neglītas meitenes
un es.

Tā mēs trijatā sēdējām aizmugurējā sēdekli. Es atvēru grāmatu un lasīju. Velbeka "Elementārdaļiņas". Biju ticis līdz orģiju aprakstam kādā kūrortā. Cerēju, ka neglītene, kas sēdēja man blakus, neskatījās pāri plecam grāmatā.

Tikko ieradušies, piereģistrējāmies, un es ātri pametu šo kompāniju. Bija vēl stunda laika līdz sākumam. Es klaiņoju pa pilsētu, apgāju vairākus apļus, pa Raiņa ielu, Rīgas, tad Ūdens, Kaļķu vai Vaļņu, Zvirbuļu. Pirms Vācu karavīru kapiem, kuros gribēju iegriezties, manas drūmās pārdomas par cilvēka nožēlojamo vietu nežēlīgajā, rūpīgi pārdomātajā izplatījumā pēkšņi pārtrūka.

Man pretī nāca meitene, ar kuru jau dažus gadus esmu pazīstams virtuāli iekš draugiem.lv. Šķiet mūsu dažuvēstuļusarakste iesākās tāpēc, ka viņa spēlē vijoli, un man gribējās šo to par šo procesu uzzināt. Sakritība, bet viņa nāca ar vijoles futlāri rokās. Mēs sasveicinājāmies, bet inerces vadīti pagājām garām viens otram. Es apgāju vēl vienu loku un atgriezos dažas minūtes pirms sākuma.

Apsēdos ārpus pusaplī salikto krēslu rindām. Uzmācīgā tante mani centās pārlikt pie pārējiem. Cenzdamies pievērst sev pēc iespējas mazāk uzmanības, es biju panācis pretējo. Visi paskatījās uz manu pusi.

Es biju īgns, visu pasākuma laiku īgns. Pārāk īgns. Viss šajā rituālā man likās tizls. Es biju patiesām īgns. Kā onkulis no American Splendor komiksiem.

MZ daudz runāja par vajadzību un pienākumu kopt savu dzimto valodu un pievērst tai milzīgu uzmanību, bet otra runīgā tante, kas MZ runājot, bija smaidot mājusi ar galvu, izrādot absolūtu piekrišanu viņas teiktajam, ģenitīvā nepareizi nosauca manu uzvārdu.

Vēlāk MZ nepareizi nosauca manu uzvārdu arī nominatīvā.

Celdamies kājās, cauri šķidrajiem aplausiem es centos viņu pārlabot.

Es domāju, ka šādas tumsonības un neuzmanības satopamas tikai manā neaptēstajā pilsētā, bet tagad esmu zaudējis ticību arī pilsētai, kurā, šķiet, ir vairāk muzeju rakstniekiem, nekā visā Latgalē kopā un no kuras it kā nāk pirmā latviešu inteliģence.

Pēc tam kafejnīcā meitenes no blakus galdiņa skatījās uz mūsu neveiklo kompāniju kā uz mežoņu baru no dziļiem laukiem.

Pasūtīju makaronus ar gaļu un tomātu mērci. Es sēdēju pie loga un jutu, ka viena no tām meitenēm uz mani skatās tā, it kā es tūlīt gatavotos noslaucīt taukaino muti aizkaros.

Atpakaļceļā es sēdēju abām neglītenēm pa vidu un lasīju. Mazākā, ģērbusies baltos zābakos, baltos džinsos, baltā topiņā („man nepatīk melns un brūns, tās ir depresīvas krāsas”) sēdēja man pa labi.

Varbūt viņa ieskatījās grāmatā un izlasīja pa kādai pornogrāfiskai detaļai. Es nezinu. Bet viņa pēkšņi man ko jautāja, es iesākumā nesaklausīju un pārprasīja.

„Vai es drīk stu pa gu lēt tev uz ple ca?” viņa pa zilbei atkārtoja savu jautājumu.

Es nespēju atteikt, turklāt mans drūmais garīgais bija pasācis nedaudz izklīst

Thu, 22 Feb 2007 11:50:50 GMT

vakar uzzināju, ka tas onka, kas ceturtdien Daugavpilī lasīja lekciju par Gogoli un viņa mistisko pēcnāves dzīvi, ir miris.

Fri, 16 Feb 2007 13:26:15 GMT

vakar biju Daugavpilī. ar Līgu sēdējām uz soliņa ielas malā, dzērām Lāsēna krāsainos pienus un ēdām bulciņas. cimdi aplipa ar drupačām. sajūta, ka atrodies citā valstī, ka vari skaļi nolamāt sētnieces, kas tevi, garām ejot, nosauc par "stranij", un viņas nesapratīs.

Bulgakovam uz kapa ir krusts no Gogoļa pirmās apbedījuma vietas. Bulgakovam būs pie kā pieķerties pastarajā tiesā, bet Gogolim virs kapa tagad akmens: "Gogolim no Padomju Savienības valdības".

Memento

Wed, 07 Feb 2007 16:33:07 GMT

Dažas filmas skatoties, liekas - būtu labāk, ja to story būtu uztaisīts prozā, nevis kino. Tā man, piemēram, vakar bija ar MEMENTO. Nebija nekā tāda, kas pārliecinātu, ka romāna formā stāsts kaut ko zaudētu.
Mocarts laikam tomēr ir uzmundrinošāks.

Tue, 06 Feb 2007 16:07:34 GMT

Klasiskajā mūzikā paradoksālā kārtā slēpjas kaut kas degradējošs. Negribās neko darīt, grūti izvilkt no sevis pat vienkāršas frāzes.
Jautrīte Putniņa: "šī pasaule nav svarīga, vari to uztvert nopietni vai ne tik nopietni - tam nav nozīmes, galvenais ir mūzika."

Mon, 05 Feb 2007 11:46:29 GMT

Mon, 05 Feb 2007 11:44:50 GMT

Mon, 05 Feb 2007 11:43:49 GMT

Mon, 05 Feb 2007 11:42:56 GMT

Wed, 31 Jan 2007 15:17:01 GMT

K. Bībls

Thu, 25 Jan 2007 14:10:58 GMT

līdz pat dibenam izēdu viņas vaļējās krūtis
apēdu viņu visu
nozieguma vietā palika vien izbirušas krellītes
uz grīdas salauzta ķemmīte

JRT

Fri, 05 Jan 2007 10:02:45 GMT

beidzot redzēju "Latviešu Mīlestību". Biju dzirdējis tikai pozitīvas atsauksmes un izrāde, jāatzīst, tām atbilst.
Tomēr beži vien tajās vietās, kur kāds latvietis tika apņirgts, man smiekli vis nenāca. Piemēram, Ralfa stāsts par dīvānu un grāmatu sekciju, par tādām lietām esmu izņirdzies līdz apnikumam jau sen, jāsaka - līdz pat asarām, starp citu, tāda pati sekcija ir arī manai vecmāmiņai, joprojām tiek lietota grāmatu glabāšanai.
Visvairak mani biedēja aina par LV jaunajiem literātiem uz jumta, jā, sākumā bija rēcīgi, tjipa, "MĒS NEKAD NEBŪSIM TĀDI KĀ JŪS", tomēr, kad puisis ādas jakā sāka lasīt Arta Ostupa dzejoļus un visa zāle rēca kā traka, es samulsu.
Pēdējā aina Dziesmu svētkos, tjipa, tas humoriņš par slikto ēdināšanu un gulēšanu skolu sporta zālēs, manupāt, vairāk iederas Nacionālajā teātrī nevis JR, kaut kas uz Žurkas Kornēlijas vai Berga Bazāra pusi. Un Pūt Vējiņi - vairāk triks ar sentimentālu novirzi - sak, lai vecākā paaudze apraudas, jaunākā - parēc.
Brīžiem man nebija skaidra ainu nepieciešamība - te kaut kas, kas pretendē uz traģiku vai traģikomiku, bet pēkšņi aina ziemā jūras malā - tikai tāds sīks prikoliņš par beigto kaķi.
Kāda sīka neprecizitāte vai nekonsekvence ar nodomu: nav tāda autobusa Atašiene - Krustpils, nav tādas autobusa pieturas Krustpils, ir tikai dzelzceļa stacija ar tādu nosaukumu.

O. Mandelštams

Wed, 03 Jan 2007 12:35:06 GMT

x x x

Сестры тяжесть и нeжность,-- одинаковы ваши примeты,
Медуницы и осы тяжелую розу сосутъ,
Человeкъ умираетъ, песокъ остываетъ согрeтый,
И вчерашнее солнце на черныхъ носилкахъ несутъ.

Ахъ, тяжелыя соты и нeжныя сeти,
Легче камень поднять, чeмъ вымолвить слово -- любить,
У меня остается одна забота на свeтe,
Золотая забота, какъ времени бремя избыть.

Словно темную воду, я пью помутившiйся воздухъ,
Время вспахано плугомъ, и роза землею была,
Въ медленномъ водоворотe тяжелыя нeжныя розы,
Розы тяжесть и нeжность въ двойные вeнки заплела.

1920

Juris Kronbergs KVARTETS RŪDOLFAM

Tue, 02 Jan 2007 12:18:36 GMT

"1.

Nenoskaņota
noskaņa plūst lappusēm pāri bez apstājas
Diena nakts vai kāda cita algebra,
Liepāja Stokholma vai kāda cita plēve starp mums
un Vienkāršību

Neskumšana arī nelīdz, tā ir tikai
mirāža no otras puses,
sadriskāta, pirms sasniedz apziņu

2.

Esi mierīgs
savā vīzijā par pasauli,
kaut kur mūsu mīklas sastapsies un sapratīsies,
mūsu putekļi apvienosies
kādā bezgalības atkritumu tvertnē

Dzīvo tālāk savās gleznās,
krāsas nebāl tik ātri
kā vaigi un cilvēku mūži

Vārdi pil kā asaras uz papīra plēves
starp mani un īstenību, pārvēršas
fluorīdā granītā opālā...

Mēs reizē ienācām šai pasaulē,
Tu es un akmeņi ,
un reizē mēs to atstāsim

3.

Tavas otas
vairs nepārvērš kristālus krāsās,
putekļi krājas to spurās un manās atmiņās
par tevi
Tajā, kas bija, es iejaucu to, kā nebija

Lapsenes nolaižas uz mūsu vēlmju ziediem,
izsūc medu
Cilvēka vērtība krītas kā dzīvsudrabs rudens termometros
Nemitīgi meklējam jaunas teritorijas
Vēl neviens nav pavēlējis mums
sastingt

Asaras pil kā vārdi
un pazūd dziļumos, kur spiediens lielāks,
kur dzīve nekad nebūs viegla
kā vizmojoša virsma

4.

Nevis Tu,
bet daļa no manis neatgriezās pēc tās rudens dienas
kapos

Dzīve neiet uz priekšu, bet apļos,
Un apļi pulsē gaismu straumēs caur kristālprizmu
patiesībām

savu aiziešanu pārdzīvošu vieglāk,
jo tagad zinu -
vējš aizpūš smiltis zeme atveras pelni aizsedz sauli

Tur, kur īstenība
ar sapņiem saplūst, ir nupat aizpildīta bedre,
vārds
vēl nav iegravēts -
es to darīšu visu mūžu, es apsolu,
līdz zemes iekšienes liesmas sadedzinās manu seju,
un es pārradīšos mājās bez vaibstiem
sameklēt jaunus

*

Kapsēta ir pamesta, pūš novembra vēji,
No priedēm pil auksta rasa,
Mums salst

Kā debesīs tā arī virs zemes"

Fri, 29 Dec 2006 06:21:59 GMT

gada beigās tā arī neaizgāju uz grēksūdzi. vakar apmeklēju virtuālo baznīcu. jūtu garīgu pacilājumu, ierakstīju lūgšanu tam īpaši atvēlētajā vietā. neviļus atminos kādas Maksa Trāta epitāfijas teikumu: "Vai pēc nāves mēs nonākam internetā?"

Sigits Geda - "Mese sagruvušā baznīcā"

Thu, 28 Dec 2006 06:52:38 GMT

"Es zinu, tas, kas sakāms, ir tikai trūcīgs atspīdums,
tas, kas dzirdams, ir vēl nenozīmīgāks,
ko es redzēju, tas pats no sevis grimst jūrā,
sirmā atmiņā, ritmā, septembrī.

Kādēļ, mans kungs, nogrima Estonia?
Lai pie tevis es nonāktu, lai es atgrieztos,
es vēl māku krist ceļos, arvien grūtāk ir piecelties,
lai varētu atkal atbalstīties pie koka,
zāles, akmeņa, suņa..."

K.S.

Tue, 12 Dec 2006 13:19:10 GMT

ciemats jūras un kaislību krastā
donna Marija atzīstas Raulam,
ka pārgulējusi ar astoņkāji
varbūt diviem

Anna nav viņa meita