|
8. Jan 2010|22:40 |
1) Man ir nedaudz cits viedoklis. Es lietoju ceļus, medicīnisko palīdzību, izglītību, bibliotēkas, subsidēto sabiedrisko transportu utt. Tas viss ļoti ir uzlabojis manu labklājību. Es nespēju iedomāties, kā to visu tādā pašā līmenī spētu sniegt privātais sektors.
To var labi ilustrēt ar dažādo pieeju medicīnai. ASV tā pamatā ir privāta medicīna ar brīvprātīgu apdrošināšanu, kas ir relatīvi dārga un nav visiem pieejama. Savukārt Eiropā un Kanādā tā galvenokārt ir valsts nodrošināta visiem rezidentiem, kuri maksā minimālu obligātu apdrošināšanu, bet pārējo nosedz no kopējiem nodokļiem. Šis ir tas gadījums, kad ASV privātā sistēma nestrādā tik labi, kā Kanādas nacionālā sistēma. ASV medicīna ir tikpat efektīva, bet tās pieejamība ir zemāka nekā Kanādā. ASV galvenais bankrota iemesls ir neparedzēti parādi par medicīnu un ir cilvēki, kas kļūst pat par bomžiem, jo nespēj samaksāt šos parādus. Cilvēku mūža ilgums ASV ir netipiski zemāks nekā citām attīstītām valstīm. Un izrādās, ka pat administratīvās izmaksas ASV medicīnā ir augstākas nekā Kanādā. Šis ir tas gadījums, kad valsts šo uzdevumu var veikts labāk nekā privāti uzņēmumi.
Tas, ka Latvijā iekasētie nodokļi tiek izšķērdēti, ir nekonkrēts apgalvojums. Droši vien, ka daļa ir un ir lietas, kuras noteikti vajag uzlabot, bet objektīvi vērtējot stāvoklis nemaz nav tik slikts, kā mums tas varētu likties.
2) Tu apraksti tikai otršķirīgas lietas, bet varbūt sāksim ar to, ka vispār darījums nenotiks, ja nebūs uzticēšanās. Un ja tas nenotiks, tad būs vairāk bezdarbnieku, kas nekādi neuzlabos viņu labklājību neatkarīgi no nodokļu likmes lieluma. |
|