Tev paldies liels.. :) A zin ka viņai ir dāvaniņa, un jamā tā kā atrodas pie savas mammas laukos tad vēl neredz dāvanu... un sprāgst vai nost aiz ziņkārības :)
Tā ir attieksme.. Un Tev kā reiz attieksme neklibo.. :)
Tas vienkārši reizēm cilvēkam ir nepieciešams, ka viņu kāds cits, izņemot ģimeni, atcerās. Un A tas tiešām reizēm ir par maz. Viņai ar draugiem ir grūtāk. Varētu pat teikt, ka īstu draugu nav. Lai arī cik skumji tas nebūtu. Un tamdēļ es nebaidos no tā, ka kāds ar A sapazīstas un komunikējas. Tā lūk..