| Dooms-day |
[2. Mar 2008|00:38] |
Amata mani vairs neizbrīna. Nav pārsteiguma sajūtas. Tai pat laikā ir pāris sajūtas, kuras mani iepriecināja. Ir labi zināt upi, ir labi redzēt līkumus, ir labi valdīt pār laivu. Un pie vienas vietas, ko es ar to gribu teikt.
Mako, tiešām piedod! |
|
|
| Comments: |
nu tas gan fakts ka amata nespēj vairs pārteigt, un par lustūzi runājot, viņš jau labu laiku kā ir izchakarēts :) atceros senos laikus kad tur tiešām mutuļi bija :)
redz, pāris gadus atpakaļ man bija stresa mirklis braucot cauri lustūzim, jo nokomandēju nepareizi. Ij ieķēru adrenalīnu. Tagad stresa nekāda. Vai nu vairāk paļāvības uz sevi, vai mazais ūdenslīmenis, tomēr nebij adrenalīna ne mirkli. Tas tā...
Bija laiki, kad vienreiz caur lustūzim izbraucot stiepām laivas atpakaļ un gājām vēlreiz.. un tad vēlreiz, un tad nākamo, līdz izpeldies un no aukstuma vairs neko nevari.
Tā bija. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}