| jep |
[25. Jul 2007|12:04] |
ja uztver dzīvošanu Ventspilī ka piedzīvojumu, tad viss ir o.k. Tai pat laika saskaris katru trešo dienu ar kaut kādu murgu, kas liek aizdomāties par piedzīvojuma garšu. Manas garšas kārpiņas jau atkal spēj uztvert Vecrīgas ielas kā skaistumu, tai pat laikā redzet jaunatnes dzīvi bez intelekta nogurdinājuma. Ar to gribu teikt, ka mūsdienu jaunatne nav intelekta nogurdināta. Sarkste ar ventspils darba tirgus dalībniekiem ir sirdi un prātu veldzējosa, tai pat laika reālais darba tirgus piedāvājums (darbinieku piedāvajums) ir necils. Atrast kādam darbiniekam aizvietotaju ir iespējams, tomēr nav garantijas, ka šis darbinieks spēs komunicet ar mani vienā valodā. Vismaz latviesu.
Pagulēt māmiņai klēpī, runāties par dzīvi zem Liepenes kļavas un iedzert malku vīna, šorīt aizgulēties un viss ir atkal savās rimtajās dzīves sliedēs.
Šovakar pēc darba pamakšķerēšu. Rīt - varbūt uz Rīgu un tad uz Ventspili atpakaļ. Un ta jau manīs kā dzīve turpināsies.
Ar katru mirkli tuvāk ir Kenijas smarža. Krietni tuvāk. Arvien siltāk. |
|
|
