| vakardien |
11. Aug 2005|13:22 |
Discovery - Vecs vīrs runā par Kolimu, par Gulag. Par to kas piedzīvots.
Uzdeva viņam jautājumu: Vai jūs toreiz par savu "etapu" dzirdējāt, ka tas bija īpašs?
Uz to vecītis atbildēja: Kapēc jūs mēģinat uzdot tendenciozus jautājumus, vai mēs domājām par to, par šito. Mēs bijām tik tālu novesti, ka vienīgais par ko domājām bija - izdzīvot, izdzīvot līdz riītdienai, kā dabūt vienu balandas kausu vairāk, kā kādu piekrāpt, kā kādam atņemt paikas devu. Tikai par to kā izdzīvot. Novesti līdz dzīvnieciskam stāvoklim cilvēki cer uz rītdienu. Ja vēl cer.
Vēl večuks pastāstīja, ka reiz lāģera komendants pateicis nakts vidū - man vajag 60 gramus zelta [dienas minimālā norma, kas bija jāiegūst], dabūsi nedaudz spirta.. Večuks esot pateicis - ok, būs. Izgājis pa lāģera vārtiem, paņemot līdzi visu kas vajadzīgs, lāpstiņu, sietu, birstīti. A pašam bijis jau kabatā norma. Večuka txt: Apsēdos netālu aiz vārtiem, virs galvas augstas un tumšas debesis, pilnas ar zvaigznēm. Un zini, skumji tā palika. Sāku dzejot. Saprotot ka cilvēks atšķiras no dzīvnieka tikai ar to, ka mēģina atrast kādus citus horizontus. Domai, dzīvei, sev. Pēc stundas piecēlos, aizgāju samitrināju sietu, birsti, arī zeltu. Un devos atpakaļ uz lāģeri
Es vakar lasīju kādu grāmatu un saskāros ar domu - nav skaidri noteiktas definīcijas tam, kas ir cilvēks. Precīzāk kur sākas atšķirība starp cilvēku un dzīvnieku/primātu. Fizioloģiski - daudz dažādas tēzes. Vienīgais kas varētu atšķirt ir ticība kaut kam augstākam. Tai pat laikā - kā var zināt, ka delfīni vai zirgi vai suņi netic kaut kam augstākam. Tad kur ir tā mēraukla, kas ļautu noteikt cilvēku kā tādu. Mēraukla, kas būtu visai pasaulei derīga?
Nav tādas. |
|