| par sajūtu kopumu un kino |
[12. Nov 2007|01:18] |
Filma "Revolveris", šahs un pārmetieni. Kas ar ko manā galvā cīnās un kas kurai domai ir cēlonis. Un vai es spēlēju, vai tomēr spēlē ar mani.
Sajusties kā nēērim, kurš tomēr pēdējā partijā piesaka matu - vai tomē būt baltajam, kuram piesaka matu.
Līdzi sev es varu iet pirms manis, aiz, ātrāk vai lēnāk - tomēr nē. Tikai sev līdzās. Citu mirkli tomēr šķiet, ka mani soļi un domas mani apsteidz.
Un man nav depresija. Un nebūs. Ir tikai sīka neizpratne pašam par sevi. 4 dienas. Pēc tām - mirklis lidojuma. Pēc tam? |
|
|
| jobztvai |
[12. Nov 2007|12:23] |
|
ārā uzsnidzis balts. Un es kā bērns stundu sēdēju pie loga un vēroju dabu. To, kā vārna netic tam, ka nevar vairs savus krājumus atrast, to, kā divi baloži saskrējās uz laternas staba. To, kā apses lapas beidzot krīt nost, jo ir smagākas par vakardienu. Apsnieg, notrūkst kātiņš no zariņa un lapiņa zemē. Pie visiem priekiem ir klusums. Vienkārši kluss. Sniegs prot slāpēt visus tos ikdienas murgus. |
|
|
| nja |
[12. Nov 2007|12:55] |
15:oo jābūt iekš to tūrfirmu savākt savu vilka, tpu, gripas, atkal pārrakstījos, grupas vadītāja pasi, pēc tam saņemt savu nacionālo lepnumu - pilsoņa pasi ar brazīlijas vīzu, pēc tam satikt Pāvilostniekus, pēc tam satikt, burātājus, tad uzrakstīt iesniegumu par telefona apmaksu, tad.. bļa, daudz jāizdara. A es te bildītes veidoju |
|
|
| zaķis |
[12. Nov 2007|13:35] |
un pastala.
Skatos pa logu ārā, kaifoju par skatu, tomēr iziet ārā tai jocīgajā pasākumā, kas krīt uz galvas un ir balts - kaut kā galīgi negribas :) |
|
|