| Lai arī pagulēju, |
[27. Maijs 2004|12:50] |
| [ | skaņas avarējot |
| | miegs? | ] |
| [ | skaņas avarējot |
| | žūžū, aijā, bērna lācis. | ] |
miegainības saturs manā galvā ir nomācoši liels.
Piedziedājumā dziedam:
Un kas gan par to, ka mūsu bērni Staburagu vairs neredzēs
Vakar braucot prom no tā pasākuma gandrīz sev sprandu nolauzu. Skatījos uz Daugavu braukdams pār tiltu. Nepamanīju pretī skrienošu stabu. |
|
|
| Bļodiņ uz galda! |
[27. Maijs 2004|22:28] |
| [ | skaņas avarējot |
| | Grīnslīvz | ] |
| [ | skaņas avarējot |
| | tramvajs | ] |
Cik var besīties un sērot par vienu aizgājušo no kautkādas popgrupas?
Par ko sērot?
Tad, kad es atstiepšos sēros vēl 100 reiz mazāk cilvēciņu!
Ij ko, sisties ar galvu pret sienu? Skuju. Ja cilvēks aizgājis, lai iet, neturam jamos.
No tā, ka visi šausmās un bēdās gruzīsies par 1 popcilvēka atstiepienu - vai no tā mazāk nomirīs? Skuju! Mirst un mirs vienmēr. Palicējiem dzīve turpinās. Turpinās!!!
Braucu gar pieminekli, kritušajai Tēvzemei un Brīvībai, tur svecītes, puķītes, romantika, beibes kaukādas - domāju, jaunieši patrioti! Hren tev! Nobimbājušies pokemoni, papīrīšus saraksta un liek pie svecītēm un puķītēm.
A kur jūs, pokemoni, bijāt tad, kad jamais dzīvs bij?
Tad, kad aiziet cilvēks citos medību laukos - neturiet viņu. Viņš jau ir prom. |
|
|