takts un žēlošana.
Zini, reizumis Tava tipa cilvēkos sēž iekšā daemons, kas saka - gribu uzmanību, Tu viņam prasi - kā? Un jamais saka: pasaki, ka Tev ir sūdīgi. Tu pasaki pasaulei, ka Tev ir sūdīgi un Tu saņem uzmanību. Nevis mēģini atrast savu shit, shit, shit garastāvokļa iemeslu, bet tikai laicīgu novēršanu. Tb uzmanību.

Un tad Tu pierodi pie tā, ka daemoniņš Tevī pāraug no sistēmas background procesa par primāro sistēmas procesu. Un pašvērtējums zūd. Un rodas papildus procesi, kurus daudzi sauc par kompleksiem.

Apbēdinu ne jau es cilvēkus, bet cilvēki paši apbēdinās, jo redz tas daemoniņš no background ir pāraudzis par foreground procesu.

Tamdēļ ir vērtīgāk iedot ar lāpstu pa galvu, nevis gaidīt, kamēr jamais atradīs to lāpstu, pāris reizes papliķēs pa galvu un teiks: ak, man nāca apgaismība.

Ir reizes, kad žēlošana palīdz, bet to nedrīkst darīt bieži - nekas labs no tā nesanāks.

(Reply to this) (Parent)