tagad jocīgi. svešas sajūtas. tās vecās svešas.

tāds mieris atnācis. ir lietas, kas vienkārši vairs nesatrauc. man patīk tas kāda esmu un nejūtos vainīga par to, ka neesmu tāda kādu mani vēlas redzēt citi.

ikreiz, kad ar sānu redzi pamanu, ka kāds iet pa pagalmu. ik rezi nodomāju, ka tas esi Tu..

apnīku pati sev. mācos citiem nečīkstēt, bet pati sev vēl nemāku. pati sevi visu laiku mācu un pamācu, pamācu un pārmācu. nekas nemainās.

vakar sēdēju pie TV un atnāca pie manis šāds secinājums. Man patīk liela auguma vīrieši, tādi ar platiem pleciem. Tādi kuriem ejot blakus varu justies vēl mazāka un smalkāka kā esmu. Bet dzīvē ir noticis tā, ka jūtas man vienmēr radušās pret salīdzinoši mazāka auguma vīriešiem un varbūt ne tik skaistiem vīriešiem. tad lūk tāpēc man nav sapņu prinča tēla ..

dikti slikti jūtos. dikti slikti gulēju. tā sekli. un briesmīgas lietas sapņoju. tāds agresīvs un psiholoģiski nomācošs sapnis. un tas visu laiku turpinājās. pamodos pussešos. domās sapnis turpinājās. aizmigu atkal. sapnis atkal turpinājās. un tad tad turpināju tā mētāties no nomoda uz miegu un sapņot nejaukas lietas. vēl mani mulsina fakts, ka šāda veida sapņos es izjūtu zināmu uzbudinājumu. tas gan sapnī. bet tik un tā jocīgi. man neliekas, ka agresija mani uzbudina ikdienā. bet varbūt tas viss vienkārši no pilnmēness.
vēl ir viena lieta. man te pēdējā laikā baigi ātri sanāk saraudāties. piekdien nobimbājos pie siera plaukta rimi. nupat arī, tikai tepat darbā pie datora. vienkārši uznāk spēja skumja par bijušo mīļoto, par to kā viss noticis, par atklājumiem psihoteramijas seansos.

tāda jocīga, jocīga sajūta. tāds kunkulis. mazais pagaidām, bet tas jau ne reizi vien pierādījies, ka tiem kunkuļiem ir tendence palielināties. tagad vajag tikai saprast, kas ir cēlonis. jo nav tā, ka es to šobrīd skaidri redzu.
īstenībā tas kas man šobrīd noderētu būtu jauns mīļākais. tas jau kādu trešo dienu maisās man pa galvu..

atkal jau tikšanās. prieki un smiekli. aizmirstas sajūtas reanimējas.

atkal jau sāpes. aizmirstas sāpes. dūriens ar netīru dakšiņu sirdī.

ak es muļķe Tev atkal noticēju.

laikam arii putukreejumu bez mushas ieksha Tu nemaaki uztaisiit. skumji paliek domaajot par egoismu un pseidojuutaam. dmaashanu tikai par sevi, skandinot, ka domaa par citiem. zini ko? man taas mushas ir apnikushas..

ko man darīt? rakt vai nerakt. tieši tik retoriska jautājuma vērts ir šis rīts. apsveru dažādus apsveikuma veidus. visi tik salkani, tik bezpersoniski. ko darīt man? dzīvot vai izlikties par beigtu?

dari man vēl tā

dari man tā un dari man šitā

dari man vēl tā

 

nēlāgi, nelāgi sanāk! Sola un apsola, bet kurš pateiks viņam, ka apsolītais jāpilda. viņš mani atsāj gaisā karājoties. vienu, vienu, ļoti vienu.

Baigais nogurums un riebums. baigais. bet varbūt baigā esmu es, ko? varbūt!

baigi sašļuka dūša. moku (vai mocu) pati sevi. apzinos to. un mocos (vai mokos) vēl vairāk.

visulaiku mijas sajūtas. visu laiku domās atgriežos pie bijušā. es neko nenožēloju, bet atceros. domāju un pārdomāju. un es zinu, ka esmu guvusi vairāk kā zaudējusi. esmu laimīga ar šo brīdi. tikai jāpārstāj gaidīt brīdis, kad pārstāšu domāt par pagājušo. jo sēžot un gaidot, noliekot sevi uz platformas, es visu tikai paildzinu. skaties nākotnē, meitēn!

tāda sajūta, tāda sajūta, tāda sajūta, ka sirds pa muti laukā veļas. nē, tās nav vakardienas uzdzīves sekas. man ir nelabi par to kas notiek, ko daru. man gribās nekustīgi gulēt un pamazām saaugt ar grīdu un sienām. tā lēni un līdz mielēm sāpīgi izgrašot nelaimi!

ah, kāda žults manī salija. es tevi nemīlu, nemīlu, nemīlu vairs. kādēļ viss tā notiek. kādēļ par mani ietiepīgi turpini domāt, ka es neesmu izgājusi no sava vecā rāmīša, ka neesmu atsājusi veco sevi pagātnē. kādēļ pārmest man to, ka cilvēki, pēc tam kad saprot kādi ir, nemāk nogriezt to veco dzīvi nost. man šobrīd tāda sajūta, ka viņu nekad vairs negribu satikt. pat redzēt. nekad. zinu, ka tas skaļi teikts. tā ir šī brīža sajūta. tā ir šī brīža žults.

ak mana daiļrunība, kur tu esi?
 ak mana daiļrunība tu mani šodien piekrāpi!
ak mana daiļrunība, vai tu glābsi manus sāpošos locekļus?
ak mana daiļrunība, tu Viņu neiemānīji tīklos.
Tagad atbildi!!

Sasodīc, sasodīc, sasodīc!! ledusksskapis, mans nams, mana pils. Ak, nē, jel! Mans nams, mans ledusskapis. Pārvācos uz okeāna ieskaudu, mūžīgi saulainu vietu!! who's with me??

Hugo - PIEKRAAP mani, es tevi lūdzu, bet tu neko tu tikai skaties uz mani un ceri.