|
|
|
Augusts 31., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) viipsna | 13:46
Jūstikaj nevienam nesakiet, bet es klusībā plānoju nogalināt vienu savu kolēģi. Man arviņu jāsēž vienā kabinetā, un viņš mani lēnām, bet pamatīgi ir novedis pie pārliecības, ka tas vienīgais veids, kā izbeigt viņa mūžīgo piekasīšanos.
Vissliktākais šajā irtaska viņš to piekasīšanos uztver kā veselīgu amzieri un nemaz neredz, ka es griežu zobus un replikās kļūstu ļauna.
Saturīgas sarunas mani moka 6reiz dienā. Aptuveni
-zanīt, negribi bulciņu?
-nē, paldies.
-patiešām negribi?
-patiešām negribu.
-bet cmuka bulciņa..
-nu negribu
-ja tutāpat negribi ņemt, estev varu to pārdot
-nē, negribu
-es lēti pārdošu
-tikuntā negribu
-bet bulciņa garšīga, ar biezpienu, re! negribi?
-negribu
-tu kautrējies no manis ņemt? nekautrējies taču!
-nē, es nekautrējos, man negribas.
-atu mantagad par spīti neņemsi bulciņu?
-kāds spīts!? nan negribas!
-ahtad tu pārāk lepna, lai ņemtu no manis bulciņu?
-to tu savā sabojātajā prātā izdomāji
-tātad neesi lepna?
-nē
-kāpēc neņem bulciņu?
-jocik, tāpēka negribas!
-ahtad tomēr lepna. nuja, kafiju artkaj kopā ar priekšnieku dzer.
-izbeidz, es kafiju pie priekšnieka uztaisu un dzeru te!
-bet vot bulciņu no sava labā kolēģa neņemsi?
-kāpēc manbūtu tā jāēd, jaman negribas?
-bet tu paskaties – kāda fejna bulciņa, pavisam svaiga, jūtikā smaržo?
-partonemaz nešaubos, betes negribu
ūtētē ūtējēpē
Viņš gan ir izbijis hokejisc, 194 cm, betes nebaidos.
Nožņaugšu savām rociņām.
Tikaj nesakiet nevienam.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |