|
|
|
Maijs 18., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) viipsna | 15:23 - dīvajnie paradumi
Naujaudaudzko spriedelēt par faktu, ka cilvēkiem mēdz būt dīvajni paradumi. Un es te nerunāju par kādu nevainīgu degunā urbināšanu vaj locītavu krakšķināšanu.
Dīvajnie paradumi mēdz būt pavisam.. dīvajni. Man ir vienc kolēģis, piemēram, mēdz nakšņot darbā. Regulāri. Viņam ir savas mājas arī, nautāka jāizvēlas – gulēt zem tilta vaj zem galda.. Viņš gan strādā pusslodzi un tad parasti aptolaiku, kad esmu atnākuse, viņš ir jau sen prom un nāk atpakaļ vēlāk, bet dažus (lasi – dažas) viņš ir nobaidījis pamatīgi. Nu padomā – ej iekšā darbā, gaisma deg. Padomā – nu deg, lai deg, aizmirsis kāc izslēgt.. A kad tu aizķeries aiz kautkādām kājām, kas no galdapakšas torčī, tad.. eh.
Es kādreiz sensenā jaunībā, pirmajā kursā laikam, istabu īrēju, dzīvoju pie vienas tantes purčikā. Tante protamska varencmalka dāma saviem 70 gadiem, ar aczīmuli&lūpukrāsu un brūtgānu vārdā Antons turklāt. Bet viņš gan no tiem vienkāršajiem ļaudīm, ar viņu taču pat uz teātri nevar aiziet. Citāta beigas. Lainukā, viņai bij vienc paradums, kas mani gan smīdināja, gan šausmināja. Kad viņa mazgājās, viņa kā likums turēja vannasistabas durvis vaļā. Un nevis pievērtas, bet vaļā cik iespējams. Es pāris reizes šausmās ķēru pie sirc, kad neko nenojaušot slāju garām uz virtuves pusi. Ķiķināšana un teiciens, ka „mēs jau tikaj meitenes” mani kaut kā nemierināja.
Man noteikti pašai ar i kāc dīvajns paradums, es tikaj jums nevaru izstāstīt. Vajnu kaunos, vaj arī vienkārši neapzinos.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |