|
|
|
Maijs 12., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) viipsna | 15:15
Eskad maza biju, raxtīju dzeju. Dzejoļi ganbij tādi – nekādi. Par dzērvēm, kuras nekad nebiju redzējusi, par sauli, kas spīd acīs untā. Manam omiņam gan proms patika, nevienc cic īpašu sajūsmu neizrādīja.
Vēlāk espakluso raxtīju stāsteļus par Mīlestību. Nujā, man bij kādi gadi 12, jautad biju vieda un dzīvesgudra – un es raxtīju tāstus par 12gadīgām bārenēm, kuras iemīlas astotās klases fejnākajā pujkā un Cieš. Laikamjau lielāko daļu no stāstiem aizņēma nabaga bārenes apģērba un manis izdomātu vietu un priekšmetu apraxti.
Aha, raxtniece no manis visai vāja –tābij tad, untagad arnekas nau mainījies :)
Atos stāsteļus es raxtīju tāpēcka mana labākā draucene ar raxtīja – viņai bijtāda liela klade sarkanos vākos, kurā raxtījās stāsti par Mīlestību. Atšķirībā no maniem visai vājajiem centieniem, viņas stāsti bija incanti – viņa raxtīja par pieaugušiem cilvēkiem (nutā, kuriem bija jau 18), kuri brauca ar močiem, ballītēs piedzērās, cieta avārijās un beigās taisīja pašnāvības. Galveno varoni sauca par Jolantu, man arī tika veltīta kāda pozitīva varone otrajā plānā.
Viendien viņa pateica, ka sarkanā klade ir sadedzināta. Vēljoprojām nesaprotu, kāviņa to spēja.
Nupat aissūtīju viņai esemes paršo tēmu. Un viņa?! Izliekaska nesaprot, parko es runāju!
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |