Nekad neesmu varējusi saprast vienu lietu – kāpēc tantes publiskās iestādēs, kur mēteļus actāj garderōbē, patur galvās savas cepures. Šon parto domāju, kad rindā sēdēju, un vienīgajs lōģiskais izskaidrojums varētubūt taska zem cepures frizūra saspiežas, un tad tantēm tik ļoti neērti par saspiestību uz savas galvas, ka labāk jau staigā cepurē. Vaj arī – vart kādreiz, kad vairāk staigāja kažokādas cepurēs (es aceros, manaj mātei ar bij milzīga lapsādas cepure, viņa stāstīja, ka zem tās neko nedzird), tās tika uzskatīta par vērtīgiem axesuāriem, tik vērtīgiem, ka, lai izvairītos no nosperšanas riska, tos labāk turēt uz galvas.

Unvēl es novērojuka tantes ar cepurēm galvā poliklīnikās ir divu veidu. Vienas prasa „Kurš pēdējais uz četrdesmit pirmo?”. Un otras, kuras min dahhtera uzvārdu. Estā padomāju – man labāk patīk/ mazāk nepatīk iet pie konkrēta dahhtera, ar seju, uzvārdu, aukstām rokām un personas kōdu, nevis uz kaut kādu mistisku kabinetu. A vart citām tantēm pofig.