|
|
|
Novembris 11., 2008
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) viipsna | 16:53
Ja man ir kautkāda sīknauda kabatā, es to parasti atdodu. Tiem, kas lūdz. Tādā vai citādā veidā. Onka, kas spēlē akardeonu. Tante, kas pie galerijas „centrs” dzied patriotiskās dziesmas. Aklā tante pie līvu laukuma.
Dalītas jūtas ir pret tiem, kas nāk klāt un prasa.
Man patiešām nav nekas pret palīdzēt, es no tā lata nabagāka nepalikšu.
Viens onka vienreiz pienāca klāt un pastāstīja, ka drausmīgi vajagot salāpīties, un lētākais alus veikalā maksā cikturtos (maz) santīmus, vai nevarot tieši tik arī iedot. Es iedevu. Tāpēcka vismaz godīgi.
Bet vot pasakas, tās mani dusmo un skumdina.
Nuvot vienudien uz krišbarona ielas man klāt pienāk meitene, kura asarām acīs stāsta, ka viņai jātiek uz Skrundu, bet ka nauda pazaudēta, ka kauns un briesmas, un auksts, un tumšs, bet kaut kā no tās Rīgas prom jātiek.. es skatījos uz to meiteni un domāju, bet sasodīc, ja nu pa īstam? Vobšem tā Skrunda uz mani iedarbojās, man tur netālu laukomīte dzīvo, es viņai iedevu latu. Pēc nedēļas, uz citas ielas, bet tai pašā laikā, viņa man paprasīja vēlreiz. Es skatījos uz viņu un skaļā balsī iesmējos: „Uz Skrundu, ja?”. Viņa pagriezās un aizmuka. Itkā es viņai skrietu pakaļ, ha.
Un man riebjas tas, ka dēļ šitā es kādam neiedošu, kam pa riktīgo vajag. Tāpēka nenoticēšu.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |