|
|
|
Aprīlis 19., 2011
15:42
Vakar gāju mājās, pirmā stāva kāpņutelpā uzmanību piesaistīja dzīvnieku barošanas trauciņi - viens ar ūdeni, viens ar paiku. Un blakus paka ar paiku.
Manī tādas divējādas jūtas. No vienas puses, aizkustina rūpes untā. Bet no otras puses, es neuzskatu, ka dzīvniekam ir jādzīvo kāpņutelpā.
Otrajā stāvā sastapu objektu, kam barošanas trauciņi domāti - kaķēns. Kaķēns kādi trīs mēneši, moška vairāk. Bet acīmredzami slims - ar netīru un saķepušu kažociņu, gulēja saritinājies uz pakāpiena (nevis kāda kājuslauķa), un, kad pie viņa apstājos, tikai tad viņš pret mani pacēla galviņu.
Es stāvu un skatos uz to kaķi, man sirds sāp un gribas to ņemt pie sevis, tam tā vajag palīdzēt..
Bet tikpat labi es saprotu, ka mājās nest to nevaru, jo viens kaķis mājās ir, turklāt diezgan vesels.
Man ir viena draudzene, kas regulāri mēģina izglābt kādu kaķi. Viņa izdod lielu naudu par veterināru, viņa kopj un rūpējas. Un tāpat visi, ko viņa mēģinājusi izglābt, visi ir nomiruši. Viņas pašas kaķis ir dabūjis visas iespējamās slimības no glābjamiem kaķiem. Un viņas vīrs pēdējoreiz, kad viņam bija jāapglabā kārtējais neizglābtais, melni jokojis - ka nu jau mežmalā paliek maz vietas, kur rakt. Un viņa katreeiz nosolās, ka nekadvairs.
Es uzkāpju līdz savam piektajam stāvam, gudrojot, kā labāk.
Bet, līdzko aizvēru dzīvokļa durvis, es par to kaķi aizmirsu.
Un atcerējos tikai šorīt, kad viņu ieraudzīju turpat.
Es sev tagad mēģinu iestāstīt, ka ar tik slimu kaķi neko neiesāksi, ka pat tad, ja es to aiznesīšu pie vetārsta, es to turpat nevarēšu atstāt, man tas būs jānes mājās. Un mājās es to nevaru un negribu nest.
Neviena patversme vakarā nestrādā, es apskatījos.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |