|
|
|
Jūlijs 27., 2010
12:50
Baigi jau nu gan es sagribēju atkratīties no tiem svešajiem pienākumiem. Pagājušajā nedēļā pie lielpriekšniekiem uz runāšanu, un vakar man paziņoja, ka šodien jāiet runāt ar vēl lielākiem. Es srsly nedomāju, ka mana līmeņa darbinieku laiž tur parunāties. Kaut kas nebijis. Turklāt tas nav mans jautājums, es tikai tā, aizvietoju kolēģi. Vobšem vakarvakarā, tā vietā, lai darītu muļķības, pārlaikoju visu skapi, mēģināju izdomāt, ko vilkt mugurā, nervozi pīpēju un jaucu sev vieglas rumkōlas.
Kāda laime, ka tā runāšana bija pavisam no rīta. Nebija iespējas pārnervozēties līdz sliktai dūšai.
Tai telpā nebija gaisa, pilnīgs tropu klimats, pavadīju tur trīs minūtes un bažīgi sāku domāt, vai tik visi jau neredz, ka esmu norasojusi.
Es pateicu savu 5 teikumu runājamo, atbildēju uz vienu jautājumu un ļāvu atraisīties diskusijai. Pārējo sapulces laiku visas pūles veltīju tam, lai izskatītos smuki tajos apstākļos (lasi - kontrolētu savu svīšanu). Ar apšaubāmiem rezultātiem, protams. Pretī sēdošais lielpriekšnieks ik pa laikam pētīja manu dekoltē. Daudz tur gan nebija, ko pētīt, es takš biju krietni sapogājusies, bet viņš laikam garlaikojās un darbināja iztēli.
Bet tagad točna viss.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |