|
|
|
Jūnijs 25., 2010
01:18
Man liekas, ka briesmīgi ir būt vecam un vienam.
Kad ir tik slikti ar sirdi, ka liekas, ka jāmirst nost, bet nav, kam piezvanīt un palūgt, lai izsauc ātros. Jo pats nevar atcerēties, kas par numuru jāspiež.
Tā nupat mana apakšējā kaimiņiene. Piezvanīja man.
Sazvanīju ātros, konstatēju, ka nemaz nezinu, kā viņu riktīgi sauc (milda? hilda?) un cik viņai gadu (70? 80?).
Kad ātrie bija izsaukti, nogāju pie kaimiņienes, lai pasēdētu blakus un parunātu. Tā mierīgi.
Un šitajās 15 minūtēs, kamēr ātrie brauca, uzzināju par viņu vairāk kā visos 10 gados, kad dzīvoju virs viņas.
Par viņu pašu, par nelaiķi vīru, kas ar sirdi nomiris.
Vēlāk mani dakteris no brigādes pasauca, lai palīdzu viņai savākt mantas, jo viņu veda uz slimnīcu.
Vot atrodiet svešā dzīvoklī, kur stāv maisiņi. Vai tualetes papīra rullīši. Vai "melnās bikses"..
Aizslēdzu dzīvokli (jā, ar abām atslēgām, jā, elektrību izslēdzu), nogāju līdzi līdz mašīnai, apsolīju rīt sazvanīt viņas vīramāsu mārupē, lai pateiktu, ka viņa ir stardiņos.
Kāpu uz savu dzīvokli un nespēju beigt domāt par to, ka būt vecam un vienam ir briesmīgi.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |