|
|
|
Februāris 26., 2010
11:08
Vakar aizbraucu uz lidostas stāvvietu pakaļ brāļa turbosābam, atur tāds viens sirms un varenamzierīgs onka par sargu (mani vispār stāvvietu onkas mīl, kas ar mani, dakter?)
Vairs jau neprasa, kas es tāda un ko man vajag, bet uzreiz sniedz atslēgas. Un prasa, kad ciemos nākšu. Smejas savās ūsās, kad atbildu, ka v drugoj raz.
Aizbrienu līdz mašīnai, šams pēc brīža arī klāt, ar savu slotiņu, palīdzēt sniegu no mašīnas notīrīt.
Un prasa man, kā man sanāk pa sniegu braukt. Es ar godīgi saku, ka diezgan sūdīgi. Uz ko viņš man lēni sāk stāstīt, kā (ne)gāzēt, kā stūri neraustīt, kā ātrumus nemainīt, kā.. pārējo aizmirsu. Kad šis man sāk atprasīt, un es smejos, šis apraujas un saka - aij, viņam tāds ieradums, esot kādreiz instruktors bijis. Pa armijas līniju gan. Uz ko es viņam saku - a to ja dumaju shto u vas takaja vojennaja asanka! (espatnez, kur tādu tekstu izrāvu, man liekas, vienā krievu šerloka holmsa sērijā skanēja tāda frāze)
Onka uzreiz iztaisnojās, izgrieza krūtis un tik apmierināts izskatījās.. :)
Un, kad sniegs no mašīnas notīrīts, es sēžos turbosābā, saku dosvidaņije, un viņš smaida un saka - eh zane, bil bi ja po molože.. un teciņiem aizskrien attaisīt šlagbaumu.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |