|
|
|
Septembris 1., 2009
14:38
Pagājušā nedēļa man bija brīva, es braukāju ar riteni pa un ap V-pili, svilpojot un priecājoties, kā frizieres sūri-grūti-taisnotie mati no jūras tuvuma metas lokās.
Vēlāk, svilpojot (atkaljau) staigāju pa Kuldīgu, sapirku kaudzi ar mežģīņotu vešiņu, un pēc tam braucu pie laukomītes un uz "tālajiem Vijumu kapiem". "Tālie Vijumu kapi" ir riktīgs kapu kalniņš kādus 6 kilometrus aiz Kazdangas, tur vienmēr ir vējš un visi, kas tur guļ, miruši ir ļoti sen. Mammai pāris nedēļas atpakaļ esot rādījies, ka viņu kāds sauc tajā vārda pamazināmajā formā, ko viņas vectēvs lietojis. Ka-tik-tur-kāds-koks-nav-nokritis-vai-kas-tāds-noticies. Bet nebija. Takš ar tādu labsajūtu lasīju žagariņus un grābu lapas.. taisni brīnijos, cik kapi mēdz saulainu sajūtu ieviest. Bet tā laikam ir tikai ļoti vecos kapos.
Un vēlāk, kad ar spiedzienu likos krusttēva dīķī un pēc tam rieta saulē žāvēju matus, es domāju: "Nu sūda Rīga, ko tu ar mani dari?"
Kaut kad pēc tam vārīju pirmo ievārījumu savā mūžā. Plūmju, ābolu, ar kanēli un valriekstiem. Salipināju uz burkām etiķetes "Zanes Ziemsvētku Zapte" un biju drausmīgi lepna ar savu veikumu.
Tādi pāris mazi prieciņi saulainā nedēļā.
Vakar atbraucu atpakaļ uz savu sūda Rīgu, vakarā sadedzu sveces, sēdēju un nopūtos.
Kaķs vēl palika V-pilī, kopumā skuka neizmērojama.
Mīļākais gadalaiks un neizmērojama skuka, tas nav fejns salikums.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |