|
|
|
Augusts 18., 2009
16:00
Zinkā ir, kad dzīvo viens, pie savas kārtības pierod.
Tad nu lūk. Man ir nekārtība, pie kā esmu pieradusi.
Savs haoss, kurā es pietiekoši labi orientējos. Vismaz lielākoties.
Pēc mātes apciemojuma es vairs nevaru atrast savas mantas. Tāpēc es tagad regulāri zvanu mātei ar jautājumu: "KUR TU LIKI MANAS (piemēram) MELNĀS SIKSNIŅKURPES??"
Nuvot kāpēc viss ir jānobāž kautkādos skapju stūros, es nesaprotu. Nulabi, nemētājas. Nulabi, nevar paklupt un lauzt kaklu. Bet tas takš naunekāds iemesls, lai tās lietas liktu vietās, kur vienkārši "ir brīvs".
Vakar vārīju zupu un koncatēju, ka pazudusi zupas smeļamā karote.
Šorīt zvanu mātei un prasu, vai viņa neatceras, kur to likusi. Un viņa, tā vietā, lai vienkārši samelotu, ka neko nav aiztikusi, man saka - jā, es atceros, ka es viņu kautkur liku, bet neatceros, KUR! Man ir māāāāāziņa virtuvīte ar visai ierobežotām iespējām kautko tur paslēpt, bet sasodīc, karote tagad kaput gegangen (un es nemeklēju vienīgi tai skapītī zem izlietnes, kur ir iesāktu krāsu bundžas, otas un ruļļi, zeme puķēm un visādas citas lietas, kas jāaizmirst vai kam jāstāv tumšā, mitrā vietā - un zupas kausiņš nav no tām lietām).
Morāle tātad - pārlieka kārtības mīlestība noved pie tā, ka zupa jāsmeļ ar krūzīti!
UPD: Akjā, apsveicu vārdadienā, māt! :D
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |