|
|
|
Novembris 21., 2008
16:25
Rīt vēl varētu atnākt uz darbu, bet strādāt noteikti nevajadzētu. Vispār strādāt nevajadzētu.
Man riebjas strādāt šajos Krīzes™ apstākļos. Pa kaktiem cilvēki čukst, ka mūsu kantorī būšot saīsināšana, turklāt drīz, un, lai kā man riebjas pavilkties uz paniku, es patiešām sāku domāt – amoš patiešām mani saīsina? Jā, man ir milzu plāni, esmu vienīgais savas jomas speciālists visā kantorī, bet tā ir atbalsta funkcija, teorētiski var iztikt bez – pusotru gadu atpakaļ iztika galugalā.
Un tad es sāku bīties. Tad man nāk prātā doma, ka vajadzētu sākt strādāt vairāk (bweee), vajadzētu sākt strādāt redzamāk, uzsvērt savu neaizstājību.. bet man tas riebjas. Galugalā, ja tāds lēmums tiks pieņemts, es nedomāju, ka tam pamatā būs racionāli aprēķini – manas aktivitātes var izrādīties pavisam veltas.
Un galugalā, šis nav mans sapņu darbs. Tāpat te nepalikšu mūžīgi. Lai gan saprotu, ka pēc pāris mēnešiem būs vēl grūtāk atrast darbu par līdzīgu algu, man riebjas bīties un baidīties.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |