|
|
|
Novembris 10., 2008
10:24
Pamostos šonakt no tā, ka man zvana mamma. Pulkstenis rāda 3:52.
Vienā sekundes simtdaļā jau izdomāju visu briesmīgo, kas varēja būt noticis, lai viņa man zvanītu 4os naktī. Sirds sāk klapēties kautkur kaklā un es paceļu klausuli. Mamma man aizkapa balsī vaicā: "Kas noticis?"
Ēmm.. Nekas nav noticis, es guļu, kas notiek?
Viņa man saka - tu pirms brīža man zvanīji.
Es nezvanīju, es takš gulēju (satraukums sāk atlaisties).
"Bet man telefona displejā pat rādīja tavu vārdu", viņa man stāsta. Un papildina: "Es laikam jūku prātā".
Galugalā vienojamies par to, cik tomēr labi, ka nekas nav noticis.
Pēc sarunas atveru zvanītos numurus un kā pēdējais stāv, ka esmu zvanījusi mammai 3:50.
Laikam tomēr prātā jūku es.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |