|
|
|
Oktobris 4., 2008
17:02
Drausmīgi apvainojos. Uz brāli. Neatceros, kad pēdējoreiz šitā uz kādu būtu apvainojusies VISPĀR.
Priekšvēsture. Brāls šonedēļ mācībās Amsterdamā, trešdien viņš man zvana, lai apsveiktu (pēc tēva atgādinājuma, nemaz nešaubos, bet pofig, es ar slikti atceros datumus), norunājam braukt kopā uz V-pili. Taču, tā kā nav vēl zināms, kad viņš ieradīsies - 5dien naktī vai 6dien no rīta, sarunājam sazvanīties, kad tas būs zināms skaidri.
Tātad. Vakarvakarā šams nezvanīja, es nodomāju - tātad būs klāt šodien.
Naktī murgoju, pustrijos lecu no gultas un mērkaķātrumā ģērbos, pat zābakus uzvilku, lūrēju pagalmā, vai viņa mašīna nav piebraukusi, bet tad sapratu, ka viņš man tikai sapnī zvanījis un teicis, ka ir klāt. Es pat pārbaudīju telefonā saņemtos zvanus, lai par to pārliecinātos :)
Šorīt piezvanīja tēvs, lai pateiktu, ka brāls ir V-pilī, ka viņš atbraucis naktī, bet par mani ir.. aizmirsis.
Tēvs izklausījās sašutis, bet man lija asaras. Mani aizmirsa!
Aijnu, un neba jaunu tas pats fakts ir briesmīgs. Aizmirsa - aizmirsa.
Visvairāk mani aizvainoja tas, ka es gribēju braukt uz V-pili ar viņu kopā lielākoties tāpēc, ka es savu brāli ļoti reti satieku. Pat tad, kad viņš man atstāj mašīnu (un es viņam to atdodu), mēs nesatiekamies, jo atslēgas tiek atstātas stāvvietā. Man šķiet, es viņu pēdējoreiz satiku kautkad pavasarī. Un tad, kad braucam kopā uz V-pili, mums ir pāris stundas, kad parunāt - tikai tad es par viņu kaut ko uzzinu vispār. Mēs neesam tik tuvi, lai pa telefonu pļāpātu par to, kā iet ("kā iet - labi" neskaitās), pa telefonu mēs runājam par lietu.
Nulūk. Tāpēc es kautkā priecājos par šo izdevību.
Un viņš mani aizmirsa.
Varu saderēt, ka tēvsmāmiņa bija ieplānojuši ģimenes pusdienas šodien. Ņemot vērā manu šīsnedēļas dzimšansdienu. Aijnu, galgalā, mēs praktiski nekad V-pilī vienlaicīgi neesam.
Bet mani aizmirsa.
Kaut kā baigi stulbi.
|
|
|