|
|
|
Augusts 20., 2008
12:48
Dienai kā šī piestāv ķiršu zaptes smarža.
Riktīgi. Es atceros šitādas dienas bērnības vasarās, kad biju aizsūtīta uz laukiem, lasīt ķiršus.
Tad nu pēc tādām dienām kā vakardiena, kad visu dienu esi sēdējis kokā, ēdis ķiršus mellu muti, cīnījies ar lapsenēm, bet šo to arī salasījis - tad nu šodienā tiek vārīta zapte. Kāda laime, ka kaulošana nebija nekāds bērnu darbs.
Laukomītes māja tad visa smaržoja pēc zaptes.
Varēja uzlīst uz bēniņiem, kur zapti gan nejuta, jo grīda bija nobārstīta ar zāģu skaidām (tas laikam nejēgā ugunsdroši) - tieši zem jumta, kur lietus grabināja stiprāk kā citur mājā, tur varēja lasīt vecās liesmas, zvaigznes vai veselības, bija arī pavisam vecas atpūtas, bet tolaik man tās nelikās sevišķi interesantas, ja godīgi.
Kad nāca pusdienas (ap šito laiku kautkad), tad omīte no virtuves mani sauca, lai es aizskrienu uz siltumnīcu pēc salātiem, dillēm, lokiem un gurķiem. Tā kā baigi lija (tieši kā tagad), bija jāskrien sprints līdz siltumnīcai, tur lietus grabināja vēl stiprāk, un gaiss bija tāds stīvi silts un smaržoja pēc gurķu un tomātu lapām.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |