|
|
|
Augusts 18., 2008
12:10
Esmu sīkumaina un piekasīga vecmeita. Tas nu ir skaidrs.
Nesen mūsu kolektīvu papildināja jauna darbiniece.
Ir pagājuši trīs mēneši, kopš viņa te ir, un beidzot esmu formulējusi, kas man viņā kaitina.
Tas, ka viņai pofig.
Piemēram, tieši tagad. Viņa ir paņēmusi no mājām kautkādus sautētus kāpostus un tagad ietur maltīti, apsēžoties pie brīvā galda (kas ir man pretī). Un viņa nekad nepavaicā, vai kādam būtu iebildumi, ka (šajā gadījumā) sautēto kāpostu smaka ir visur. Viņai ir pofig, no kuras krūzes viņa dzer kafiju, un viņai nav savējās, tāpēc viņa ikpalaikam lieto arī manējo. Viņai ir pofig, kā kafiju viņa dzer – savējās viņai gan nav, un kantora kafija nav garšīga, tāpēc viņa dzer (arī) manējo. Un, kad es publiski aizsvilstos dusmās par to, ka KĀDS bez prasīšanas atkal dzer manu kafiju, viņa atceras man par to pateikt. Viņai ir pofig, ka uz viņas galda sakrājas kaudze ar glāzēm un tāpēc kolēģiem ir jānesas uz cita stāva virtuvi, lai ciemiņiem varētu iedot ūdeni. Viņai ir pofig, kā darba caurlaidi viņa paņem no sveša galda un īsti nesaprot, par ko ir satraukums, kad es (jā, atkal es!!) netieku ārā no kantora, jo man ir pazudusi caurlaide.
Es pavisam neesmu kārtīga, bet tas, ka pilnīgi neņem vērā apkārtējos, nu tas gan mani kaitina.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |