|
|
|
Oktobris 29., 2007
17:06
Es neesmu bēdu sagrauzta, šķiršanās nomākta, depresīva būtne.
Ar prātu takš es saprotu, katurnauko bēdāties. Ka tā tas vienkārši ir. Vērtēt šo faktu kautkādā ļaunuma skalā ir muļķīgi, no šitā nemirst un nevienam dzīvībai svarīgs miesas gabals ar nau atkritis.
Tākā.. Vajag saņemties un rullēt uz priekšu.
Lai gan ikpalaikam viņa vārdi man ausīs.
Ka ar iekāri nepietiek, ka vajaga klāt to Kautko Nedefinēto. Kā mums nava. (Tev moš cita ir, ar kuru ir viss definētais un nedefinētais, es prasu. Tas vismaz būtu normāls izskaidrojums šitamvisam. Nē, neesot.)
Lai cik jauka arī nebūtu, man vienkārši trāpījās nepateicīgā plāxtera loma. Unka nebūtu godīgi mani turpināt mānīt.
Es uz viņu nedusmojos, es pat neesmu vīlusies.
Man viņu ir žēl.
Lai viņam veicas.
Tikai, sasodīc, vēl kādu laiku neatbildēšu uz viņa zvaniem un meiliem.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |