|
|
|
Septembris 13., 2007
13:22
Aij, es vēljoprojām pa mājām.
Kad man kāds zvana un prasa, kā iet, varu atbildēt burtiski - ar iešanu ir visšvakāk.
Bet naujau tik traki. Proti - nebij traki tik ilgi, līdz nepalūrēju (tie, ar dzīvo iztēli, tie tālāk nelasa), cik dziļu caurumu manā kājā ķirurgs tīra. Tiebij (un es nepārspīlēju) kādi 3-4 cm. Dziļumā!
Nācu apakaļ no poliklīnikas, eleganti pievelkot kreiso kāju, un mani pārsteidza lietus. Aijnulabi, tā kājas vilkšana nebij diedzko eleganta, bet estakš varu atļauties vienu pārspīlējumu uz pukstu, vajne?
Tātad. Sākumā stāvēju zem koka un gaidīju, kamēr pāries. Bet lietus pieņēmās spēkā, pārvērtās par krusu un tadarī koks nelīdzēja nemaz. Straumītes lija pār seju, un līdz mājām bij kādi 300 metri, tāpē nodomāju iet.
Gāju, virpinot rokās brilles (šitādos laikapstākļos redzes korekcijas līdzeklis kļūst par redzes atlieku traucēšanas līdzekli), slapjajai svārkmalai līpot pie potītēm, žaketei neierasti smagi gulstot uz pleciem, un no matiem tecēja tērcītes.. Es biju tik smieklīgi nožēlojami slapja, ka gāju un balsī smējos.
Uzkliboju uz savu 5to stāvu, atģērbos, izgriezu ūdeni no drēbēm, noliku žāvēties, paskatījos pa logu - un tur uzspīdēja saulīte. Viss labi, no klibuma un slapjuma vien nemirst.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |