|
|
|
Jūlijs 2., 2007
15:34
Kautkad senapakaļ, kad pļāpāju ar kādu kungu par būtisko, viņš man uzvaicāja, kas ir manas autoritātes. Es nevilcinoties pateicu, ka mana pirmā autoritāte ir mans tēvs. Uzko viņš vaicāja – akastad ir tavs tēvs? Es biju izbrīnīta, jo tēva autoritāte nebalstās ne uz viņa vārdu un/vai dzīvē paveikto, bet vienkārši uz faktu, ka viņš ir mans tēvs. Un tā tas ir bijis vienmēr, es viņa autoritāti nekad neesmu apšaubījusi.
Kad stājos universitātē, es zvanīju tieši tēvam un apspriedos par iespējamajiem variantiem un labāko izvēli (nu galgalā, viņš takš maksāja par manām studijām). Iepazīstoties ar vīriešiem, es agri vaj vēlu viņiem pielaikoju kā-viņš-patiks-manam-tēvam. Tasgan parasti izpaužas kā iekšējs smējiens „Hāhahahā, šito jaukumiņu manam tēvam labāk neredzēt” vaj „Ojē, mans tēvs JAU viņu mīl”. Kautgan. Vispār es tikai vienu eksemplāru ar vecākiem esmu iepazīstinājusi (tieši tā – iepazīstinājusi ar vecākiem, nevis – gadījās saskrieties, kad tēvs negaidīti pieteicās 6dienas rītā pie dzīvokļa durvīm. Un viņš tā vairāk arī nedara. Tb. negaidīti nepiesakās)
Es proms esmu liela meitene, gudra un izskolota. Bet tāpat jūtos dīvaini, kad tēvs man prasa padomu. Man?! Padomu?! Par darbu. Par naudas ieguldīšanu. Laigan tā viņš nezaudē autoritāti manās acīs. Es vienkārši jūtos pieaugusi. Un man nepatīk tā sajūta.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |