|
|
|
Maijs 5., 2007
21:54
Vispār jau ir diezgan sūdīgi.
Vakar vislaik kautkas izdalījās no acīm, bet tasjau nomāli. Estakš vispār daudz raudu, un šitais takš beidzot ir cienīgs iemesls.
Šodien likās - viss jau kārtībā. Visi takš zinājām, ka omiņam jāmirst. Un jau sen.
Pagaišnedēļ, kad biju V-pilī un kad biju pie omiņa pēdējās reizes, es sēdēju pie viņas gultas, neko neteicu, jo nevarēju neko pateikt. Viņa būtībā jau gāja prom. Untadvēl pagājušās 7dienas rītā, kad es tur sēdēju un asaras lija pār maniem vaigiem, un viņa vēl mani mierināja, teica, lai neraudu, ka viss būšot labi, ka vienīgais, ko viņa grib, lai šis ātrāk beigtos. Tad gan, kad es gāju prom, izgāju uz ielas un raudāju balsī.
Braucu uz Rīgu un domāju, ka nākamreiz uz V-pili braukšu uz omiņa bērēm.
Nure, tā arī būs.
Un viss jau ir pareizi. Viņai vairs nau jāmocās. Kas ir vissvarīgākais.
Es ikpalaikam mēģinu atcerēties ko jauku par omiņu, bet nekas nenāk prātā - vienīgais, kas maļas pa galvu irtaska viņas vairs nau. Untadvēl tas pēdējais viņas acu skatiens, tumšās acis pavisam baltajā sejā un atvadām paceltā plauksta.
Jatā pavisam godīgi, ir laikam tikai divi cilvēki, kuru sabiedrībā tagad gribētu būt. Viens no viņiem neatbild uz zvaniem un īsziņām; un otram man nau iemesla zvanīt, jo es viņam nekas neesmu.
Rīt būs labāk.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |