|
|
|
Marts 18., 2007
14:02 - Drūmi.
Es vakarvakarā aizbraucu mammai pakaļ uz draudzeņu tusiņu. Aizbraucu par agru, dabūju kafeju padzert iereibušo mammas draudzeņu lokā, paklausīties, kā viņas runā par saviem dēliem, tiem pašiem, ko es aceros tikpat ilgi kā sevi pašu, un vēl pabrīnīties, pa kuru laiku tie kļuvuši par vīriešiem..
Kad stūrēju tos 20 km apakaļ uz Ventspili, tad runājām par omiņu. Un viņa man saka - katrreiz, kad nozvana telefons, es ceru uz labām ziņām. Un vissliktākās ziņas laikam tagad būtu vislabākās.
Pabraukalēsimies vēl, es viņai saku, kad tuvojamies mājām.
Viņai ļoti grūti tagad, es zinu. Omiņš gan nau viņas mamma, bet tāpat viņai ļoti grūti. Tēvs savukārt izliekas, ka ir slims. Trešo nedēļu. Viņam gan nekas īsti nekaiš, man liekas, viņš tādējādi izvairās no nomācošajiem apmeklējumiem. Vaj tos saīsina. Un omiņš raud. Un es tik aizpildu ēteru ar nepārtrauktu pļāpāšanu.
Kad atvadījos, mani noķēra brālis un paprasīja, lai es viņa draugam aizvedu zāli. Es izvirdu pareizās un taisnās dusmās. Kā tu man ko tādu prasi, tu maz zini, kas notiktu, ja mani ar to mantu pieķertu, tu takš zini, kur strādāju - es viņam nikni čuxtu. Un viņš mierīgi man saka: "reku atkritumu konteiners, jatasteu par grūtu". Apcirtos uz papēža, iekāpu mašīnā, aizbraucu aiz stūra, apstājos un raudāju. Un dusmojos partoka šī var būt pēdējā reize, kad redzēju omiņu, un brālis to šitā sabojāja.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |