|
|
|
Februāris 9., 2007
10:27
Pelēkā strīpa organiski pārgāja melnajā.
Tagad velk uz pinkšķi. Gandrīzvislaik.
„Pastāsti, katevi nomāc!”
Es izmoku smaidu un eju tālāk.
Nauko. Patiesībā tas nevienu neinteresē.
Omiņam ir tik slikti kā nekadvēl. Tas vēzis ēd kopā viņas gremošanas sistēmu. Nekāda pārtika viņā neturas, sāpes, vēdergraizes, slikta dūša. Viņa irtikļoti novājējusi.. No vienas puses, ņemot vērā mūsu famīlijas noslieci uz lieko svaru, tasjau naunemaztik slikti. Taču tā pārmaiņa ir tik krasa, ka es katrreiz, kad viņu redzu, baidos, ka nākamreiz no viņas nekas nebūs palicis pāri. Sasodīc, un vienreiz takš tā arī būs. Kad viņas vairs nebūs. Es šausmās pieķeru sevi skaitām mēnešus, cik pagājuši, kopš viņai noteica diagnozi. Četrarpus. Tad viņai deva dzīvot sešus
(vispār, pretīgi, nevarvairs kabineta durvis aizslēgt un paraudāt, dzērājs jācieš un jājiet raudāt uz tualeti)
Vēl dabūju zināt, ka pie sava nolūkotā/iekārotā darba man netikt. Bez paskaidrojumiem. Akur paskaidrojumu trūxt, tur rodas baumas – šajā sakarā „no drošiem avotiem” uzzināju, ka izbrāķēta esmu sava dzimuma dēļ. Elementāri un taipatlaikā TIK aizvainojoši! Priekšniekpriekšnieka sakūdīta, pieprasīju oficiālu pamatojumu manas kandidatūras noraidīšanai. Laigan neesmu pārliecināta, vai vispār to gribu zināt. Tāpatjau sūdīgi.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |