|
|
|
Janvāris 4., 2007
14:25
Tolerance, tolerance, tolerance..
Nah arvisu sasodīto toleranci. Kopš manā kabinetā ievācies nodaļas preteklis, man riebjas tur uzturēties. Nēnu labi, esjau pašā sākumā zināju, ka viņš tur būs, bet tad viņš pāris mēnešus simulēja un nenāca uz darbu, un ļāva man pierast pie MANA kabineta.
Viņš ir dzērājs. Kas nau pac sliktākais, jo darbā viņš praktiski nedzer, bet diezgan bieži no rīta ierodas ar sarkanu ģīmi un sīvu šņabja smaku. Un galgalā. nejau man viņš riebjas tāpēc, ka viņam garšo alkō. Viņš ir izbijis priekšnieks, kas savas pozīcijas zaudējis tieši dzeršanas dēļ, taču priekšnieka zamažkas actājis. Mums ir bijuši milzu strīdi ar un bez priekšniecības iesaistīšanas. Viņš gan neko nedara, bet, kad kautko dara, lielākoties visu salaiž dēlī. Un es esmu tā, kasdabū pildīt viņa aizmirstos un actātos darbus, kad to izpildes termiņš ir bijis vismaz pirms nedēļas (priekšniecība gan ļoti atvainojas, kadman uzveļ kārtējo problēmjautājumu, bet beigās saka – mēsesot labs tandēms; kādu putru viņš savāra, to es labi izstrēbju). Riebjas iedomāties, kaviņš varētu saņemt algu, kas līdzīga manējai. Civildienests, bļin.
Tagad, kad viņš sēž man pretī, es varu klausīties, kā viņš spēlē bumbiņas. Vaj solitaire. Starpcit, tur arī viņa zināšanas par datoru un tā lietošanu robežojas, jums vajcētu redzēt viņa wordā gatavotos papīrus.. (nopūta)
Mani kaitina viss par un ap viņu.
Mani kaitina viņa drēbes manā skapī.
Mani kaitina viņa pretīgais dators ar sīcošo cieto disku.
Mani kaitina, kā viņš strebj savu kafiju.
Mani kaitina, kā viņš šļūkā kājas zem galda.
Mani kaitina, kā viņš runā pa telefōnu.
Mani kaitina viņa sakrautie vērtīgo papīru kalni.
Mani kaitina, ja viņš pie manis vispār vēršas.
Mani kaitina, ka tagad mans kabinets smird pēc netīra veča.
Priekšnieks man svēti solījās, ka divu (!!!!) mēnešu laikā no viņa tiks vaļā. Es viņam neticu.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |