|
|
|
Oktobris 23., 2006
11:35
Bajk velk uz apcerību. Nutā, standarta par-to-kā-viss-ir-patiesībā un kapēc-viss-ir-tieši-tā-kā-ir. Kā jau ik rudeni. Tumši rīti, vēsi vakari, auxtas pēdas zem segas, viss pasaules krāšņums sakritis zem kājām, skaties ņirboņā un galva reibst.
Un šitam visam pavidu man sāk likties, ka esmu iemīlējusies.
Tikaj nesakiet nevienam. Es ar neteikšu.
Jo zinkā – drīz pāries. Tāpatkā artām lapām, tās sagrābs, sakraus kaudzēs un sadedzinās, viss paliks pelēks un tukšs.
Kad uzkritīs sniegs, tad iemīlēšos akal.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |