|
|
|
Septembris 5., 2006
20:09
Estakš arbij sēnēs. Tasbij nedēļu vaj pusotru apakaļ. Aizmirsu pastāstīt.
Mēs uz laukiem aizbraucām, brāls gāja dīķī ķert lielo karpu, es - uz mežu. Esbij siksniņkurpēs, tāpēc mammas brālis man piešķīra savus gumijas zābakus (fejni, 46tā izmēra, skaistā zaļganbrūnā krāsā, kas brīnišķi harmonēja ar pārējo ietērpu hehe)
Tadnu es skaisti gāju pa ceļu līdz meža stigai, gumijas zābaku stulmiem klakšķinoties gar manām plikajām kājām, eleganti vicinot sarkanu plastmasas spainīti (starpcit, kad es palūdzu nazi un kādu mazu maisiņu gadījumam, ja es atrodu kādu sēni - un pretī saņēmu SPAINI un ritktīgu sēņotāju tuteni.. tadjau sapratu, ka diezvaj kādu sēni vispār atradīšu).
Es proms kļūdījos. Gar stigu iet forši, sēnes arī ir, suņusēnes gan lielākoties. Iegāju dziļāk mežā, atradu vienu baraviku bērnu, pāris gailenes, pāraugušas bērzlapes arī, un vienu klasiski daiļu mušmiri. Par to mušmiri gan tikaj papriecājos, rokā neņēmu, bērnībā laikam iedzīta pamatīga pietāte. Kad nogāju no stigas, apakaļceļam nolēmu orientēties uz kombaina rūkšanu; man, pilsētas bērnam tas vieglāk nekā skatīties debespuses vaj kokus, tie koki takš uz vienu šniti. Kombains vienubrīd pārtrauca rūkt. Kurā brīdī tieši, es nepamanīju. Pamanīju, ka ir kluss. Neliela iekšējās panikas lēkme, griezos riņķī pa 180 grādiem un gāju apakaļ. Tūlīt pēc tam mana seja izjauca kāda zirnekļa dzīves darbu, un tai brīdī es nolēmu, ka vispār sāk krēslot un jāpieliek solis, lai tiktu prom. Izejot no meža, uzdūros mazam gaileņu pudurītim. Kad biju izvilkusi no skropstām un matiem zirnekļtīkla pavedienus, ievērtēju guvumu, sajutos ar sevi apmierināta - kādas divas saujas sēņu. Mērcei sanāca.
Brāls lielo karpu nenoķēra. Mazās tik, un līņus (patiesi līņus?), bet tie esot jānobučo un jālaiž apakaļ.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |