|
|
|
Septembris 26., 2005
16:16 - Dzīvnieku veselības centrs, Veronika Šarova
Starpcit, es vēljoprojām esmu ducmīga.
Partokā ar mani runāja tajā cmalkajā veterinār-kantorī, kad aizbraucu pakaļ kaķim.
Proti – dahteriene bij nolēmusi man laiku neveltīt nemaz.
Viņa aizveda mani kautkur klīnikas iekštelpās, kur krātiņi ar nabaga sirdzējiem, pateica man, ka varu ar kaķi parunāties un aizgāja prom.
Es saprotu, ka telpā, kur tiek turēti slimi dzīvnieki, nevar smaržot pēc rozēm un vijolītēm, bet papildus smakai tai telpā bija kautkāc pamatīx fōna troxnis. Blakus krātiņā visulaiku šņāca viens milzu kaķis (kuram bija negatīvi trakumsērgas analīžu rezultāti; parto es uzzināju vienkārši – kad es iepriekš zvanīju un jautāju par sava kaķa analīžu rezultātiem, to pavēstīja man, kļūdījās, jptw). Uz otra blakus krātiņa bij zīme, kur raxtīcka kaķēns atrasc mirstošs uz ielas.
Barons bij ļoti sabiedēc, ielīdis tālākajā stūrī, grūti izdabonams no krātiņa. Kad paņēmu šo rokās, viņš gribēja mukt prom.
Kaķim manās rokās palika slikti, šams vēma, betnebija neviena, kasman palīcētu. Tai mirklī es sapratu, ka savu kaķi nekādos apstākļos tur neactāču.
Garām gāja kāc vīrišķis, kas sasauca dahteri. Es viņai pateicu, ka kaķi neactāšu, un pavaicāju, vaj drīxtu uz procedūrām nest uz klīniku, kas manām mājām tuvāk. Šī piekrita, un akal aizgāja prom. Vienkārši tā.
Es arvisu kaķi izgāju priekštelpā, kur sēž meitene, atbild uz telefona zvaniem, jauc kaķus, suņus, saimniekus, diagnozes un laboratorisko izmeklējumu rezultātus.
Pieskrēja dahtere ar analīžu rezultātu kopiju un meitenei uzsauca, lai sarēķina un akal aizskrēja (es nepārspīlēju). Es meitenei pie telefona pavaicāju, vaj patiešām dahtere ar mani vairāk nerunās. Meitene paklausīgi aizgāja dienesta telpās. Manbij doma, ka varētu viņai uzvaicāt parto, nokā kaķim šits viss, ko tālāk, ko viņa ieteiktu n’stuff. Meitene atgriezās, lai kautrīgi pavēstītu, ka dahteriene man esot visu pateikuse.
Un sarēķināja.
Ls 37
Es zinu – zāles maxā tikciktās maxā, par analīzēm tāpat, bet.. evnu, ja es maksāju par izmeklēšanu, tad moš tas ir vairāk nekā vienkārši izspaidīt lopam vēderu, iebāzt viņam dibenā termometru, pārtulkot analīžu rezultātus un noteikt diagnozi. Pat tad, ja esesmu noraudājusies, es sagaidu, lai armani runātu un stāstītu, kaspar lietu, bļin.
Tagad domāju, kur vēl būtu efektīvi pasūdzēties.
|
|
|