|
|
|
Septembris 5., 2005
11:44
Skola, skola, skola.. visipar skolu.. jāpiezvana (khem) zinātniskajai vadītājai, jāsarunā padzert keffeju. Jādomā, ko sadarīšu šogad.
Eskad sāku skolā iet, manbij 5 gadi. Mamma un omiņš mocījās, lai iemācītu brālim lasīt, es laikam viņa vietā iemācījos. Tēvsmāmiņa esot sašokējušies, kad es sāku skaļi lasīt avīžraxtiem nosaukumus.
Līcarto skolā man kādlaiku bij garlaicīgi. Es kādulaiku izlikos, ka nemāku adīt, kautgan omiņš man to arbij iemācījis. Vēles aceros - izlikoska raudu (ar siekalām saslapināju vaigus) tāpēka man nesanāk kautko uzzīmēt, lai pievērstu skolotājas uzmanību. Laigan man viss sanāca, manbij vienkārši garlaicīgi.
No skolas kopā ar brāli gājām pie mammas uz darbu (viņatad bērnu biblōtekā strādāja). Pie skolas, vītolielas malā bija aizsalis grāvis, pako varēja slidināties. Kācno brāļa klasesbiedriem bija nolauzis vītola zaru un arto vicinājās. Kā gadījās, kā ne – manar nolauzto zara galu trāpīja pa vaigu. Man nesāpēja, nē. Aceros tikaj – apmani sastājās brāļa klasesbiedri un kāc jautāja: „Ē, tek ar?” Brūce laikam bija nopietna, tāc vertikāls šķēliens, bet vaigs pavisam caurs nebija. Asinis gan neaceros.
Brālim brīnumainā kārtā bij tīrs kabaclakac, kastika piespiesc vaigam.
Kad tikām līc mammas darbam, tur sākās elle un indija. Mamma histērijā, mani parāva aiz rokas, mēs abas tuvākajā stavošajā mašīnā iekšā, zaļa tā mašīna bija, mamma pavēlēja braukt uz traumpunktu, šoferis dīvajnā kārtā klausīja, bet nebija v-pilniex, nezināja kurtasir.
Traumpunktā tumšs gaitenis, kautkur kliedza meitene, kura bija salauzusi roku, ar ragaviņām ietriecoties kokā.
Kadman šuva vaigu, no loga acīs spīdēja saule.
Tās četras šuves un rētu uz labā vaiga manvar redzēt vēljoprojām.
Ā! Pēctam skolā bij izmeklēšana. Vainīgo meklēja. Klases priekšā sastādīja visus pujkas, kasbij klāt negadījuma brīdī. Un kaunināja.
Par vainīgo atzina to, kurš pirmais nodūra skatienu. Tasbij manc brālis.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |