|
|
|
Jūlijs 15., 2005
21:14
Citējot vienu sen nelasītu radījumu, teikšu – neraxtīju, jo biju rabīnu kursos.
Šīsdienas pļāpas man uzvedināja izstāstīt, kāman patīk mani garie svārki.
Tie ir ļotļoti gari – ka ejot apakšējā mala kutina potītes.
Tikgari un plīvojoši, ka tie telpā paliek pusbrīdi ilgāk par mani pašu.
Tikgari, ka kāpjot pa kāpnēm jāpaceļ apakšējā mala kātādai senlaiku princesei.
Kautgan, laikā mantie svārki patiktu, artiem ir grūti. Un bieživien jājūtas nemaznekā senlaiku princesei.
Piemēram, šon tramvajā savā pieturā gribēju izkāpt, bet kāc bijtos piebridis unman nācās raustīt brunču malu un saukt: „ev, mīļāsirc, pacel jel kājiņu!”
Vaj arī, kad šorīt ar iesāktu kaffejkrūzi vienā rokā un papīrkaudzi otrā rokā gribēju tikt no 2ā stāva 4tajā. Pie kāpnēm konstatēju, kamanu pietrūkst trešās rokas (vajvismaz pāris lieku pirkstu!), kas savāktu svārkus no pakāpieniem. Es promska pieņēmu visbiežāk pieņemto lēmumu. Proti – „ganjau”.
„Ganjau” nebija pareizais lēmums – uzkāpu uz svārku malas, tajos satinos, sapinos, paklupu, gandrīz paliku bez svārkiem, unpavidu izlēju kaffeju.
Brīnumaini, bet es neaplēju sevi. Vēljovairāk brīnumaini, joman mugurā bij baltais krekliņš. Tikaj divi nenozīmīgi punktiņi uz piedurknes. Un krūzīti esar nesaplēsu.
Pēctam gāju kā senlaiku princese meklēt meiteni ar švabru. Atradu, palūdzu, laiviņaman palīc saslaucīt izlieto kaffeju no grīdas, kamēr pati notraucu kaffejas biezumus no sienas.
Bet patiesībā es gribēju teiktka dažu stingri nesaskaņotu plānu rezultātā man rītdien ieplānots.. iznest miskasti.
Kautgan. Kaķim vajkarī paiku nopirkt.
Bet rīt takš līs, vajne?
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |