|
|
|
Maijs 13., 2005
19:50 - Kā man nenozaga maku.
Patiesībā nozaga.
Bija tā.
Izdomājuka pārmaiņas pēc vajcētu braukt mājās ar trolejbusu un izstaigāt gabaliņu caur nordeķu parkam, jo īstnībā laix fejns. Mantu gan diezgan dauc – soma iekārta plecā, maiss rokā unvēl liecsargs. Līdu ka es pirmajā 21ajā trolejbusā, kaut ļaužu kā biezs. Ieņemu stāvvietu, nopērku no konduktorienes biļeti, samaxājot arkabatā atrastiem santīmiem un sagatavojos baudīt braucienu.
Te vienc sūda guculis sāk līst man garām. Un līda šams ļotcieši – trolejbus gan bij pilns nejēgā, bet nejautikļoti! Kļuvu aizdomīga – velku somu, a guculis ar vienu roku tās lencē ieāķējies! Nikna viņam stingrā balsī sakulai atdod somu, ašis itkā nesaprastu, itkā būtu arko citu aizņemc, tikaj murmina: „Aha, sečas... sečas..” Pavilku somu sparīgāk un ieraudzīju, ka rāvējslēdzējs vaļā. Tai brīdī sapratu – man vairsnau maka un, visticamāk, nauarī telefona.
Tad es pacēlu balsi un tā, lai visi trolejbusā dzird, vienlaikus rakājoties pa somu, meklējot tur neesošu maku (jo telefōnc bija), sāku aurot un saukt viņu par zagli, kurš nozadzis manu maku. Es pieprasīju, lai viņš parāda, kas viņam maisā. Šis, pilnībā nepretodamies, man ar parādīja – viņa maisiņā bija vēl divi plastmasas maisiņi un novazāc kartona gabals.
Tai brīdī apkārtējie sāka iesaistīties procesā. Kāc tantux sāka kliegt, ka guculim blakus stāvošā blondā meiča ir līdzzinātāja unka maks ir iedoc viņai, unka kabatas vajk pārbaudīt abiem. Kāc iespaidīga izmēra jaunietis piestājās priekšā durvīm, lai šie nedomātu aizmukt. Viena kareivīgi noskaņota sieva stājās blakus jaunietim un teicaka šos tūliņ vilkšot abus uz policiju. „Nelaidiet viņus ārā,” kāc aizmugurē bļāva.. ūtētē ūtējēpē. Kāctroxnis sacēlās..
Un!
Jūs neticēsiet!
Manc maciņš pēkšņi (!!!!!) atradās uz grīdas! Un uzto norādīja (tikaj nesmejaties) gucuļa blondā draucene!
Iespaidīgā izmēra jaunietis man atdeva maku; es pārbaudīju - tajā nekā netrūka.
Abi izkāpa nākamajā pieturā un aizgāja katrs uz savu pusi, cūkas tādi.
Es apkārtējiem kareivīgajiem bļāvējiem un iespaidīgā izmēra jaunietim teicu paldies, unman kā trolejbusa varonim ierādīja sēdvietu, es sēdēju un riju asaras, kamēr konduktoriene man klāstīja, kādi ir zināmie kabaczagļi, betka šitie pavisam neredzēti, unkā man noveicies.
Tā bija.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |