|
|
|
Aprīlis 12., 2005
10:11
Man ir viens vesels konstanta lieluma komplexu kopums, bet sastāv no divām daļām – resnuma komplex un dumības komplex. Un viss manī ir savstarpēji saistīc, viss sinerģijā – komplexu kopums kātāc nekad nepalielinās – tikaj mainās tā sastāvdaļu proporcija. Proti, ja es liekos seu resna, tad mani neuztrauc taska varētubūt glupa. Savukārt – jo tievāka esmu [jūtos], jo dumjāka seu šķietu.
Nujā, unpavidu mazi citu komplexu pleķīši, kas rodas, pamatojoties uz kādu konkrētu situāciju vaj sarunas biedra pārliecināšanas spējām, piemēram. Bet tie ļotnenozīmīgi – kā rodas, tā arī pazūd.
Mūzika: eels - trouble with dreams
|
14:51
Es nesen šausmonīgu bbc reportāžu redzēju. Nu, nevis redzēju, bet uzslēdzu un skatījos līdz tam brīdim, kad sapratu, par ko ir runa. Tad palika pretīgi un nācās slēgt ārā tēvē kasti un domāt parto kācartas dievadārzs mēdz būt.
Jo doma tāda – irkāc cienījams zinātniex, kas ļoti aizraujas ar bērnu psiholoģisko dzimumatšķirību rašanos, pamatojoties uz apkārtējās vides iedarbību. Proti, ja pujku audzina kā meiteni, velk viņam kleitas, sauc par dacīti un pērk lelles, vaj viņš arī uzvedas kā meitene? Un, šits zinātnieks – nu visticamāk ka par milzu naudu (es patiešām nespēju atrast kādu citu pietiekoši spēcīgu motivātōru) identisku dvīņu vecāki piekrīt neilgi pēc dzimšanas vienu no saviem puikām pārtaisīt par meiteni (!!!!!!!!). Nogriež puikam krānu un turpmāk sauc par brendu (!!!!!!!!). 12 gadus visi dzīvoja laimīgi, tikaj tad brenda sāka demonstrēt suisidālas tieksmes. Gādīgie vecāki laikam attapās, ka nau diez ko fejni rīkojušies, un isstāstīja bērneļiem, KāVissIrPatiesībā.
Nu, brenda pārsauca sevi par deividu, sāka vilkt bixes un ietuz pujku toleti. A dvīņubrālis nojūdzās.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |