|
|
|
Februāris 11., 2005
11:55
Jaman pāris nedāļas stāstaka no manis īsti nekādas jēgas nau, ka strādāju es slikti un nekad nevar zināt, vai no manis saņems kādu lietojamu rezultātu vaj nē, tad naunekāc brīnumska es tieštā sāku justies. Vakardien priekšniece tiešā tekstā uzvaicāja – sak, kotad es domāju par darba maiņu. Esteicuka parto domāju visnotaļ pozitīvi, unka pie pirmās izdevības laidīšos prom. Kājaubija sagaidāms, priekšnieci tas nepārsteidza.
Estikaj nesaprotu vienu – kāpēc no manis vēljoprojām tiek sagaidīti tādipat rezultāti kā iepriekš? Kāpēc tiek uzskatīc, ka notiekošais neietekmē mani, unes turpināšu ģenerēt idejas un to ieviešanu plānus, lai uzlabotu kantora darbu tā, lai pozitīvās izmaiņas taptu redzamas (vēlams taustāmi, vēl vēlamāk – lai izmaiņas būtu izteiktas naudas izteixmē) vēl līdz nākamajām vēlēšanām. Bļin, skuju!
Unpie teikuma „Uzraksti atskaiti par šonedēļ paveikto” es gandrīz sāku skaļi smieties.
Paralēlās partizānu vienības brigadieris konspiratīvi ziņoja, ka pie labākās apstākļu sakritības pie viņa varētu strādāt pēc mēneša. Grrr, ilgi.
Aij, man ir kārtīx iemesls justies nomāktai. Lieciet mani mierā.
|
19:14 - Если что – незвони!
Beidzot saņēmos un izstāstīju sircmīļotajam radītājam par situāciju darbā.
Un protams actājot beigām pašu galveno domu, kāpēctad man vispār viņam tasviss bij jāstāsta:
"Tākā.. jaman gadījumā pietrūx nauda.."
Pauze no manas puses, viņš reaģēja adekvāti:
"Jā, tad man nezvani."
Akvaj, pāris nedēļas šitā nebiju smējusies :D
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |