|
|
|
Decembris 12., 2004
22:50
Kājau minēc iepriekš, nau jāapstrīd fakcka alkohols atbrīvo.
Atbrīvo darīt lietas, kas citkārt liktos stulbas, un teikt lietas, kas citreiz paliktu noklusētas.
Svētdiena.
Plkst. pirms 10iem no rīta.
Dzimtais miesc.
Ar māti ejam pie omiņa, nesam Z-svētku kaktusu un (kā vēlāk izrādījās) negaršīgu marmelādi. Es guļu ejot.
Kādus metrus 10 pirms mums iet jaunietis. No svinībām noteikti nāk, svinības noteiktika izdevušās, turklāt izskatāska pavisam nesen beigušās. Jo manāmi iereibis.
Jaunietis pēkšņi apgriežas un vēršas pie manas māmiņas ar jautājumu: „Jjjus bērnu biblōtekā kādreiz strādājāt, vajne?” Māte manāmi apmulsusi, bet apstiprina. Jaunietis turpina cīnīties: „Unvējūs llllekcijas llllasījāt. Vidusskolā.” Mana māte (skolotāja pamatskolā), jau manāmi uzjautrināta, sakaka tāto arī var nosaukt.
Šams turpina: „Mums tur grāmatas bij jālasa, un jūsman Regīnas Ezeras kautkādu grāmatu iedevāt. Tadnulūk! Varētu teiktka esjumsto grāmatu nospēru. Jotāvēl i pie manis.”
Es pēkšņi pamodos, jo smējos pārāk skaļi.
Garastāvoklis:: miers
Mūzika: Lila Downs - Naila
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |