|
|
|
Novembris 6., 2004
20:48
Šon, jaukāpjot ārā no tramvaja, ievēroju makten iereibušu onku, kurš turējās diezgan taisni, tikaj nošļurkušais mētlīc nebij sapogāc un josta vilkās pa zemi.
Visi viņam gāja garām, skatījās uz jostu, neko neteikdami.. un jostas gals tāvien vilkās nopakaļ, mitro asfaltu susinādams. Es ar neko neteicu, tikaj priecājos par brīnišķo skatu. Līdz apnika. Panācu onku, lai pieklājīgi norādītu uz iespējamo jostas pazaudēšanas risku.
Viņš paskatījās uzmani arvisai aizmiglotu skatienu, tad kautkā sapurinājās un atbildēja tādā fantastiskā, tīrā, labi nostādītā 70-to gadu rādiō diktōra balsī: „Paldies, cienītā [maza pauze smaidam] par aizrādījumu”.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |