> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Jūlijs 25., 2006

viipsna

11:03 Nuvotā. Piezvanīju omiņam. Sasveicinājos, paprasīju, kā klājas. "Ak, nukāta manvar iet, kotu prasi," viņa man atbild un otrā vada galā izplūst asarās. Es atvainojos par tik stulbu jautājumu. Tā arī saku - piedod, ka pavaicāju. "Vatatu nezini, ka es pakritu un sasitos!" Atzīztos, ka nezinu. Un sāku nožēlot, ka zvanīju. "Espie ārdurvīm pakritu un sasitu gūžu", viņaman saka, "un tagad pavisam nevaru pastaigāt". Un raud. Es domāju, koganlai pasaka tādu mierinošu, bet nekocitu kā "oj, omiņ.." pāri pār lūpām nevaru dabūt. Uz standartjautājumu "Atu pie dahtera biji?" viņa pārstāj raudāt un pauž tokā viņa riebj tie dahteri. Ateu neriebj, ka sāp, es prasu. Viņa akal raud. Saka, ka tadkad manc tēvs atgriezīšoties, tad padomās par pie dahtera iešanu. Iebilstu, ka tēvs mājās būs tikaj 5dien! Nē, viņš būšot šonakt, viņaman saka. Viņai tā liekas. Un vaicā, kad es būšu v-pilī. Nākamnedēļ, es saku. "Šonedēļ?" viņa pārvaicā. Nē, nākamnedēļ. (viņa izšņauc degunu) Tai brīdī es jūtu brīnišķīgu mixli - vainas sajūtu, dusmas, skumjas un izmisumu. Turies omiņ, ja? Mani tas tā nomāc, šitentās sarunas. Es nevaru acerēties, kad viņai pēdējoreiz ir bijis labi. Vaj precīzāk - kad viņai pēdējoreiz ir bijis pietiekoši labi, lai viņa neraudātu, ar mani runājot par ikdienišķiem niekiem. Un, kad es aizbraucu pie viņas, tad ir vēl trakāk. Estakš neko nevaru izdarīt, lai viņai nesāpētu galva/sāns/kāja. Un es nespēju vislaik raudāt līdzi, un mierināt vispār nemāku. Tāpē sakožu zobus, skatos uz izšūtās sedziņas stūri un nesaku neko. Un jūtos draņķīgi.

Read Comments

Reply

No:	Sviesta Ciba user Lietotājvārds: Parole: Iežurnalēties ar'?  Anonīms (komentārs tiks paslēpts) Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:	Tematā HTML ir aizliegts   Neformatēt automātiski:
Ziņa:	Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..